Gadā ir dažas dienas, kad jūti skaudību, ka neesi latvietis. Piemēram, tas pats Līgo, kad tik ļoti gribas aizbraukt pie radiem uz laukiem un dziedāt dziesmas, un pirtiņā nogaidīt lietu, malkojot mājas alu, un ar puspazīstamiem jauniem radiniekiem aiziet papardēs, nevis pašu apnikušajā vasarnīcā ar lietussargu dancot apkārt mangālam. Vai Ziemassvētki, kuros viņiem ir brīvdienas un garšīgi ēdieni, bet tev vēl ir gavēnis. Varbūt arī valsts dzimšanas diena novembrī ar salūtu, uz kuru tu dodies it kā tāpat vien, attaisnojoties, ka vajag taču parādīt bērniem uguņošanu... Bet, ja tev ir gadījies strādāt latviešu kolektīvā, arī tev būs savi personīgi, mazi latviski svētki — vārdadiena vai barbariski vienkārši vārdene. Bet kā tad savādāk!

Pie tevis nāks delegācija pēc delegācijas: pa diviem – trim cilvēkiem ar obligātu smalku buķetīti. Negaidīti tu uzzināsi, ka par tevi atceras arī grāmatvedībā. Un pat priekšniecība ir informēta, kā tevi sauc. Tu kaunīgi izņemsi konfekšu kārbu un kārtējo reizi izdzirdēsi varbūt ne pārāk daudzveidīgo, bet tāpat sirsnīgo vēlējumu Daudz laimes vārda dienā! Un tev kļūs silti un mājīgi, ka tik daudziem cilvēkiem nav vienalga, ka tu eksistē un ka tev ir vārds, bet viņiem — parasti tik atturīgiem un nerunīgiem — ir iemesls tevi apsveikt.

Latviešu vārdu (precīzāk, oficiālajā kalendārā iekļuvušo vārdu) daudzveidība — manuprāt, tā ir tāda pati nacionālā bagātība kā Dainu skapis vai dzīvās dabas Sarkanā grāmata. Padomā tik, 1 300 000 latviešiem pēc 2004. gada kalendāra datiem pienākas 957 vārdi. Tur ir gan kristiešiem kopīgais vārdu fonds to kanoniskajā vai sarunvalodas skanējumā, gan pagāniskais mantojums, gan populārākie citu tautu vārdi. Un visas šīs skaņu variācijas — Guntis, Guntars, Gunārs, Gundars! Lūk šāda individuālistu nācija: kaut tikai viens burtiņš, bet tomēr savādāk.

Jūs teiksiet, ka arī krieviem kopš laiku laikiem ir vārdadiena, Eņģeļa diena. Protams, tā pastāv, bet ņem nu un izlem, kuru no Annām vai Marijām svinēt. Jo, kā zināms, pareizticīgajiem vārdus dod pēc noteikta svētā, un katram svētajam — tai skaitā arī visiem vārdabrāļiem/māsām — pienākas sava godināšanas diena. Turklāt nokļūt svēto — šo zīmīgo dienu sarakstā — var tikai tas, kas veicis savus garīgos varoņdarbus pareizticības virzienā. Tādējādi «svešu» vārdu pareizticībā nav un nevar būt. Tāpēc arī nācās pārkrievotiem vāciešiem vai francūžiem no Teodoriem vai Fransuā kļūt par Fjodoriem (pirmajā gadījumā vārdu vienkārši tulkoja uz krievu valodu, otrajā — izvēlējās vārdu ar līdzīgu skanējumu).

Es, piemēram, atzīstos, savu vārda dienu svinu pēc latviešu kalendāra divu iemeslu dēļ: lai nesajauktu, kuru Annu svinēt, un arī tāpēc, ka kā cilvēks ar dzimšanas dienu ziemā nespēju atteikties no ziedu un augļu pārpilnības jūlijā. Bet kā nu gan nav krievu kalendārā — to cilvēku vārdadienas, kuru vārdi kalendārā nav atzīmēti. Bet latviešiem tāda diena ir — 22. maijs. Vai tā nav dabiskās tolerances pazīme?

Brīnumaini, ka nevienam Andra Šķēles divreizējās atnākšanas biznesmeņu apsviedīgajā paaudzē neienāca prātā doma privatizēt latviešu kalendāru. Vai arī — pārdot to uz ārzemēm kādai kosmētikas vai automobīļu kompānijai, kas maksā trakas naudas summas par skaņu savienojumu datoratlasi jaunajiem brendiem.

Man vienmēr ir bijis noslēpums, kā izplatās vārdu mode (ne citādi kā neizprotamā gaisa pilienu veidā). Lūk, kā, starp citu, pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem izskatās vislatvijas jaundzimušo vārdu Top-10 2003. gadā.

Девочки			Мальчики
Anastasija Viktorija Anna Laura Katrīna Samanta Evelīna Alise Elīna Diāna	289 260 240 236 180 175 166 165 161 156		Daniels Roberts Artūrs Ralfs Aleksandrs Jānis Ņikita Maksims Ričards Kristaps	241 235 225 210 207 206 198 195 175 174

Kā gan šeit neaizdomājas par demogrāfijas problēmām, kaitīgo globalizācijas un televīzijas seriālu ietekmi! Tā vien gribas, kā izsaukties: latvieti, nepadodies! Taupi savas tautas vārdus: tavu senču lūpu apviļāti, nogludināti, kā olis pludmalē, kur pelēko akmentiņu vidū reizēm gadās spīguļojošs Baltijas dzintara pilieniņš...

Lai noskaidrotu, kādu ceļu ir jāmēro vārdam, lai tas iegūtu vietu visiem zināmajā kalendārā, es devos pie tā galvenā sargātāja — Latviešu valodas institūta direktora vietnieka Ojāra BUŠA. Viņa zinātnisko interešu sfēru sauc par antoponīmiku — no grieķu «antropos» — cilvēks un «nomos» —vārds.

— Kas ir atbildīgs par oficiālo vārdu kalendāra versiju?

— Šī versija drīzāk ir tradicionāla, nekā oficiāla, kaut arī zināmā mērā viņa tiek oficiāli-zēta, ja tā varētu teikt. It sevišķi padomju laikā, protams, kad visu reglamentēja. Šobrīd patiesībā jebkurš izdevējs varētu to taisīt pilnīgi pēc sava prāta, tikai viņam jau tāda iespēja netiek dota, jo tautai jau vajag to, kas ir tradīcijas nostiprināts. Ja mēs tā paskatītos kaut vai trīsdesmito gadu latviešu kalendārus – arī ar to būtu samērā daudz saskaņas un būtu arī samērā daudz kas savādāks. Sešdesmitajos gados daļu vārdu no kalendāra izsvītroja, bet pēc tam tos atjaunoja septiņdesmito beigās/astoņdesmito sākumā. Kopš tā laika kalendārs ir relatīvi stabils.

— Kam tieši un cik bieži ir pilnvaras ieviest izmaiņas tradicionālajā versijā?

— Dažreiz reizi gadā, dažreiz reizi pa diviem gadiem, saorganizējas speciāla komisija,  Latviešu valodas institūta un Valsts valodas centra patronēta komisija. Padomju laikā šādas komisijas organizēja izdevniecība «Avots», kas izdeva kalendārus. Komisijā ietilpa valodnieki, literāti, kāds no sabiedrības. Komisija izskata ierosinājumus iekļaut kalendārā jaunus vārdus.

— Kas var izvirzīt šādu priekšlikumu?

— Iesniegt var jebkurš! Galvenokārt sūta vēstules uz VVC. Katru gadu mēs izskatām kādus 100-150 vārdus. Parasti no tiem kādi 5 līdz 10 tiek akceptēti. 1996. gadā tika ielikti aptuveni simts jauni vārdi.

— No kādiem kritērijiem jūs vadāties?

— Lai reāli būtu daudzmaz lietoti un lai būtu patiešām labskanīgi, patīkami; un latviešu vārdi lai būtu latviski.

— Vai latviešu vārdu kalendāram par pamatu ir baznīcas kalendārs?

— Pats kodols acīmredzot ir lielā mērā saistīts ar katolicismu — ar Eiropas svētajiem. Tāpēc šiem tradicionālajiem vārdiem datumi saskan ar citu tautu kalendāriem.

— Krievu, slāvu vārdu latviešu kalendārā ir diezgan daudz. Iedomāsimies jau vairs ne hipotētisko situāciju, ka Latvijā iebrauks daudz cilvēku no musulmaņu zemēm. Vai vārdi «Muhameds» un «Suleimans» iekļūs latviešu kalendārā?

— Jau tagad ir virkne eksotisku vārdu. Patiesībā reāli jau šobrīd latviešiem ir apmēram 7-8 reizes vairāk vārdu, tas ir vārdu, kurus latvieši dod saviem bērniem, nekā ir nosacīti oficiālajā kalendārā. Starptautiskajos antroponīmikas pētijumos darbojas šāds princips: viena burta atšķirība jau nozīmē divus dažādus vārdus. Pirms diviem gadiem Valsts Valodas centrs izdeva speciālu vārdu kalendāru, kurā ietilpa 5000 priekšvārdu tradicionālā tūkstoša vietā. Tā pamatā bija LR Iedzīvotāju reģistra vārdi: ielika visus tos vārdus, kuri bija vismaz divreiz lietoti. Lūk, šajā kalendārā jau ir sastopami Ali, Džamilja, Ismails. Muhameda gan vēl nav. Turklāt visus tos uzskata par latviešu vārdiem, jo pēc Reģistra datiem, tie sastopami ģimenēs, kur vismaz viens vecāks ir latvietis.

— Tātad mūsdienās vecākiem ir pilnīga brīvība, izvēloties vārdu?

— Principā, jā. Vienīgi ir atruna, ka vārds nedrīkst aizskart cilvēka cieņu (cik dīvaini tas lai arī nebūtu, bet arī tādi ir sastopami). Bet citādi eksotismus var ņemt,  cik uziet.

— Un kāda ir jūsu attieksmi pret seriālu modi vārdos?

—  Seriāli — tā ir universāla parādība. Tie ietekmē vārdu došanu visā pasaulē, un visur par to sūdzas kolēģi valodnieki. Par manu attieksmi var spriest pēc manu bērnu vārdiem: Jānis, Līga un Ieva. Bet es neesmu jaunumu nīdējs — nu ja cilvēkam patīk, lai liek. Kaut gan varu padalīties ar novērojumu, ka cilvēkiem ar ļoti neparastiem vārdiem bieži ir nelaimīgi likteņi.

— Kāds vārds jums sevišķi palicis atmiņā – nevis no seriālu – modernajiem, bet no īstajiem, latviskajiem vārdiem?

— Nu, ir daudzi vārdi ar cēlu semantiku. Piemēram, Tautmīlis, Malduguns, Ziemcirtis, Sirdsvaldis, Jūtvaldis, Mežvaldis. Tie galvenokārt tikuši lietoti starpkaru laikos. Mūsdienās izplatītāki tādi parastāki, tīri latviskās cilmes vārdi, kā Dzidra, Gunta utml. Taču to lietošanas biežums iet mazumā. Un šādu tendenci var ļoti skaidri novērot.

 — Angļu izcelsmes vārdi tagad droši vien ir populārāki.

—  Jā, kaut gan ne īpaši. Šeit atkal darbojas modes cikliskums: šobrīd tie vārdi, kas izkrīt no modes, saistās ar vecāko paaudzi. It sevišķi sieviešu personvārdiem ir raksturīgi, ka ik pa divām paaudzēm tie nomainās. Vārds pārstāj būt moderns, bet pēc tam ar retro modi var nākt atpakaļ. Tā tagad ir nākušās atpakaļ Dārtas, Ķērstas un Katrīnas, kas pirms gadiem divdesmit nebija nemaz sastopamas...

—  Vai pastāv ierobežojumi vārdu pareizrakstībai?

—  Ierobežojumu principā nav — var būt jebkādi varianti, ja tie nav tiešā pretrunā ar latviešu ortogrāfijas noteikumiem: piemēram, nevar būt divi «t» vai «b» starp patskaņiem utml. Bet, ja vecāki, piemēram, grib meitai dot vārdu Jeļizaveta, neviens viņus nespiedīs mainīt to pret Elizabeti.

— Apstāsimies pie vārda dienu svinēšanas tradīcijām. Kādas ir tīri latviskās ieražas – ja neskaita obligāto torti darba vietā?

— Tradīcija ir jau pati svinēšana un gribēšana svinēt. Daudziem liekas ārkārtīgi būtiski, un tie, kas  nav kalendāros, jūtas ļoti aizvainoti. Taču, tieši kādā veidā svinēt, vienotas tradīcijas nav.

 — Bet tradicionālie Miķeļi un Annas? Tie paši Jāņi?

— Protams, pastāv speciāli hronoloģiskie svētki, kas nav saistīti ar konkrēta cilvēka vārda dienu, tie ir piesaistīti agrārajam kalendāram Taču vairumam vārdu striktu tradīciju tomēr nav.

— Vai jūs ticat noteiktai vārdu maģijai? Jūs, piemēram, pieminējāt, ka reta vārda nesējam var būt nelaimīgs liktenis.

— Tam var atrast loģisku izskaidrojumu. Un vēl: varētu būt, ka cilvēkiem ar vienu un to pašu vārdu  ir kaut kas kopīgs. Tas visdrīzāk ir saistīts ar to, ka vecākiem ir bijusi vienāda gaume, kaut kas kopīgs. No otras puses, vārds var pašu cilvēku kaut kā suģestēt, ietekmēt.

— Vai jūs zināt kādus gadījumus, kad, nomainot vārdu, ir mainījies cilvēka liktenis?

— Godīgi sakot, nezinu gan. Taču vēlmi nomainīt neveiksmīgu priekšvārdu saprotu. Kā var dzīvot ar vārdu «Gonoreja», kuru par godu latīņu honoreus — «gods» — deva meitai vecāki Latgalē. Ir arī vēl amizantāks piemērs: nelaiķis profesors Censonis Šķiņķis. Klasiskais piemērs no krieviem ir Gracija Ņeumitova...

— Starp citu, vai padomju laika latviešu kalendārā bija visas Staļinas un Traktorinas?

— Kalendārā nekad nav bijušas.

— Dzīvē gan noteikti bija, bet kalendārs nepadevās?

— Ko lai dara, kalendārs ir stipri konservatīvs.

 Par krievu vārdadienas svinēšanas tradīcijām >>

  http://www.utro.ru/articles/2003/01/28/124349.shtml