Čerilai Čeisai iznākot Bostonas Šeratona viesnīcas pārpildītās apspriežu telpas priekšā, saspringto gaisotni apliecināja kāda nodevīga ieklepošanās. Čeisa, interseksuāļu tiesību aktīviste, bija uzaicināta uzstāties Lousona Vilkinsa Pediatriskās Endokrinoloģijas biedrības, Savienoto Valstu lielākās bērnu endokrinoloģijas speciālistu organizācijas,  saietā 2000. gada maijā. Viņas runai bija jānoslēdz četras stundas ilgušais simpozijs par ārējo dzimumorgānu nenoteiktību jaundzimušajiem, gadījumiem, kad dzimst bērni ar gan vīriešu, gan sieviešu anatomiskajām pazīmēm, vai ar ārējiem dzimumorgāniem, kuri šķietami neatbilst pēc hromosomu sastāva noteiktajam dzimumam. Sanākušajiem ārstiem temats nebūt nebija svešs.

Tomēr Čeisas sastapšanās ar šo auditoriju bija īpaša. Pirms trīsarpus gadiem Amerikas Pediatrijas akadēmija bija liegusi viņai iespēju paskaidrot pacientu viedokli par ārējo dzimumorgānu nenoteiktības risinājumu, noraidot Čeisu un viņas atbalstītājus kā «fanātiķus». Pārdesmit interseksuāļu pauda savu sašutumu, rīkojot piketu. Ziemeļamerikas Interseksuāļu biedrība pat publicēja paziņojumu presei ar virsrakstu: «Hermafrodīti pret bērnu ārstiem».

Mana sešdesmito gadu ielu protestos daudz pieredzējusī sirds iepukstējās straujāk. Brīdināju Čeisu, ka sākumā šādi piketi tikai saniknos cilvēkus. Taču ar laiku atvērsies arī tās durvis, pie kurām viņa klauvēja. Tieši to apliecināja fakts, ka jau 2000. gadā Čeisa uzrunāja ārstus viņu pašu rīkotā pasākumā. Viņas referāts, kurš saucās «Dzimuma nenoteiktība: pieeja pacienta interesēs» argumentēti kritizēja gandrīz vai vispārpieņemto praksi nekavējoties pielietot «koriģējošo» ķirurģiju tūkstošiem zīdaiņu; tik liels ir to jaundzimušo skaits gadā, kuri nāk pasaulē ar ārējo dzimumorgānu nenoteiktību. Čeisa pati uz savas ādas izjūt šādas operācijas sekas. Taču viņas auditorija, tie paši endokrinologi un ķirurgi, kuriem Čeisa pārmeta «liekulīgu ķirurģisko iejaukšanos», uzklausīja viņu ar cieņu. Vēl vairāk, daudzi no iepriekšējiem runātājiem jau bija pieminējuši nepieciešamību atteikties no izmantotajām metodēm par labu risinājumiem, kuros daudz lielāka loma psihologa palīdzībai.

Kas tad bija izraisījis tik radikālu pavērsienu? Protams, Čeisas runa L. Vilkinsa Pediatriskās Endokrinoloģijas biedrības simpozijā vainagoja viņas pūliņus tikt uzklausītai. Taču uzaicinājums uz simpoziju bija arī pagrieziena punkts arvien plašākajā diskusijā par to, kā rīkoties, ja pasaulē nāk bērni ar nenoteiktiem ārējiem dzimumorgāniem. Savukārt, šī diskusija ir tikai biokultūras aisberga — tā paša dzimtes aisberga, kurš laiku pa laikam satricina gan medicīnu, gan kultūru kopumā — redzamā daļa.

Čeisa pirmoreiz nāca klajā ar paziņojumu par Ziemeļamerikas Interseksuāļu biedrības dibināšanu 1993. gadā, tieši šā žurnāla slejās, atsaucoties uz manu rakstu, kuru biju sagatavojusi žurnālam «The Sciences» — tas saucās «Pieci dzimumi» (1993. gada marta/aprīļa numurā). Rakstā postulēju, ka sabiedrībā atzītā divu dzimumu sistēma neaptver visas cilvēku seksualitātes puses. Tās vietā piedāvāju piecu dzimumu uzskaitījumu. Manā klasifikācijā papildus vīriešu un sieviešu dzimumam iekļāvu «hermus» (saīsinājums  no «hermafrodīts» — cilvēks, kurš piedzimis ar sēkliniekiem un olnīcām), «mermus»  (vīriešu pseidohermafrodītisms, kad bērns piedzimst ar sēkliniekiem un kādām sieviešu ārējo dzimumorgānu pazīmēm) un «fermus» (sieviešu pseidohermafrodītisms, bērns piedzimst ar olnīcām un kādām vīriešu ārējo dzimumorgānu pazīmēm).

Mans nolūks bija izraisīt sabiedrības reakciju, tomēr raksta tonis bija neslēpti ironisks. Tāpēc raksta izraisītās pretestības mērogi mani pārsteidza. Labējie kristieši bija sašutumā un saistīja manu ideju par pieciem dzimumiem ar 1995. gada septembrī Pekinā paredzēto, Apvienoto Nāciju atbalstīto Ceturto Vispasaules Sieviešu konferenci. Vienlaikus raksts bija iepriecinājis tos, kurus neapmierināja pastāvošā dzimumu un dzimtu sistēma.

Skaidrs, ka biju trāpījusi īstajā vietā. Fakts, ka mans priekšlikums labot mūsu dzimumu un dzimtu sistēmu bija iekustinājis tik daudzus prātus, liecināja, ka pārmaiņas — kā arī pretspars tām — nemaz nav tik tālu. Jāatzīst, ka gaisotne kopš 1993. gada ir mainījusies, un man labprāt gribētos domāt, ka manam rakstam bijusi būtiska loma. Interseksuāļi uzrodas kā no zila gaisa. Līdzīgi Čeisai, daudzi darbojas, pūloties ietekmēt ārstus un politiķus, lai panāktu pastāvošās pieejas izmaiņas. Taču kopumā, lai arī ne visi to vēlas atzīt, robežlīnija starp vīrišķo un sievišķo ir vēl grūtāk saskatāma, nekā jebkad.

Dažiem gaidāmās pārmaiņas sagādā dziļas bažas. Citi raugās nākotnē ar cerībām.

Kas tad ir interseksuālis — un cik tādu īsti ir? Interseksualitātes jēdziens sakņojas pašā vīrišķā un sievišķā idejā. Idealizētajā, tā sakot, Platona bioloģijas pasaulē cilvēkbūtnes iedala divās atšķirīgās sugās. Vīrišķajiem īpatņiem ir X un Y hromosomas, sēklinieki, dzimumloceklis, un viss cauruļvadu komplekts, kas nepieciešams, lai izvadītu urīnu un spermu. Tiem ir arī visiem zināmas sekundārās dzimumpazīmes, tai skaitā masīvāka ķermeņa uzbūve un sejas apmatojums. Sievietēm ir divas X hromosomas, olnīcas, pilns cauruļvadu komplekts urīna un olšūnu izvadīšanai, grūtniecības un augļa attīstības nodrošināšanas sistēma, kā arī vairākas atpazīstamas sekundārās dzimumpazīmes.

Šāds idealizēts variants ignorē daudzas nenoliedzamas lietas: dažām sievietēm ir sejas apmatojums, dažiem vīriešiem tāda nemaz nav; daļai sieviešu ir zema balss, dažiem vīriešiem piemīt nepārprotami spiedzīgas balsis. Gan hromosomu, gan hormonu, gan iekšējo dzimumorgānu sistēmas, gan dzimumdziedzeru un ārējo dzimumorgānu ziņā esošās atšķirības ir daudz lielākas, nekā vairākums spēj iedomāties. Tie jaundzimušie, kuri neiederas platoniskajā divdzimtu veidnē, tiek dēvēti par interseksuāļiem.

«Piecos dzimumos» pieminēju kāda psihologa, kurš daudzus gadus strādājis ar interseksuāļiem, doto aplēsi. Viņš uzskatīja, ka aptuveni 4 % no jaundzimušajiem ir šajā starpdzimumu grupā. Vēlāk, jau sadarbībā ar Brauna universitātes pēdējā kursa studentiem, pirmoreiz sistemātiski apkopoju pieejamo statistiku par interseksuāļu dzimstību. Meklējām medicīniskajā literatūrā ziņas par dažādām interseksualitātes kategorijām, no gadījumiem, kad konstatētas papildus hromosomas, līdz dzimumdziedzeru, hormonu un ārējo dzimumorgānu sajaukumam. Dažos gadījumos fakti bija smieklīgi nepārliecinoši, tomēr vairumā gadījumu uz informāciju varēja paļauties. Balstoties uz šo analīzi, aprēķinājām, ka no katra jaundzimušo tūkstoša septiņpadsmit bērniem konstatētas kādas no interseksuālisma pazīmēm. Šis rādītājs — 1,7 % — ir aptuvens, nevis precīzs aprēķins, lai gan, mūsuprāt, tas pilnīgāk atspoguļo reālo stāvokli nekā iepriekšminētie 4 %.

Mūsu dati aptver visas hromosomālās, anatomiskās un hormonālās atšķirības no divdzimtu ideāla; jaundzimušo skaits, kurus varētu pakļaut ķirurģiskai pārveidei, ir mazāks — iespējams, robežās no viena uz tūkstoti jaundzimušo līdz vienam uz diviem tūkstošiem. Bet sakarā ar to, ka dažās populācijās attiecīgie gēni sastopami biežāk,  interseksuāļu dzimstība pasaulē nav vienāda.

Aplūkosim, piemēram, iedzimtās visnieru dziedzera hiperplāzijas gēnu. Ja šis gēns tiek pārmantots no abiem vecākiem, var rasties bērns ar virilizētiem ārējiem dzimumorgāniem, kuram ir divas X hromosomas un iekšējie vairošanās orgāni, kas raksturīgi potenciāli auglīgai sievietei. Šā gēna izplatība pasaulē ir ļoti atšķirīga: Jaunzēlandē tas konstatēts tikai 43 bērniem no miljona, bet Aļaskas dienvidrietumos dzīvojošajiem jupiku cilts eskimosiem — 3 500 no miljona.

Interseksualitāte vienmēr zināmā mērā saistīta ar subjektīva vērtējuma iespēju. Pagājušajā gadsimtenī tieši ārsti bijuši tie, kuri noteikuši, vai bērns pieskaitāms interseksuāļiem, un gādājuši par risinājumu. Ja neparastas ir tikai hromosomas, bet dzimumdziedzeri un ārējie dzimumorgāni skaidri norāda uz vai nu vīriešu, vai sieviešu dzimumu, ārsti neuzstāj uz iejaukšanos. Taisnību sakot, nav jau arī skaidrs, kāda iejaukšanās būtu iespējama šādos gadījumos. Taču pavisam citādāk notiek, ja jaundzimušie nākuši pasaulē ar jauktiem ārējiem dzimumorgāniem vai ar tādiem ārējiem dzimumorgāniem, kuri neatbilst bērna dzimumdziedzeriem.

Klīnikās, kuras specializējušās darbā ar starpdzimumu bērniem, balstās uz principiem, kurus divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados izstrādājuši psihologs Džons Manijs un psihiatri Džouna Džī Hempsone un Džons El Hempsons no Džona Hopkinsa Universitātes Baltimorā, Merilendas pavalstī. Manijs uzskatīja, ka dzimuma identitāti pilnīgi iespējams izmainīt pirmajos astoņpadsmit dzīves mēnešos. Tādējādi, viņaprāt, ārstu brigādei, saņemot bērnu ar nenoteiktiem ārējiem dzimumorgāniem, jāizvēlas dzimums, vadoties vienīgi pēc tā, kurš risinājums ķirurģiski saprātīgāks. Pēc operācijas ārstiem vienkārši jāmudina vecāki audzināt bērnu atbilstoši ķirurģiski iezīmētajam dzimumam. Mediķu lielākā daļa uzskatīja, ka šāda taktika novērsa gan pacienta, gan vecāku psiholoģisko stresu. Jāuzsver, ka ārstiem bija stingri noliegts lietot tādus vārdus, kā «starpdzimumu» vai «hermafrodīts»; tā vietā bija jāpaziņo bērniem, ka daba paredzējusi, lai bērns būtu zēns vai meitene, lai gan šo lēmumu pieņēma ārsts. Tika uzskatīts, ka ar operācijas palīdzību ārsti vienkārši pabeidzot dabas iesākto darbu.

Lai gan Manijs un Hempsonu pāris bija publicējuši sīkus daudzu starpdzimumu bērnu aprakstus, kuri liecināja, ka esot labi pielāgojušies iegūtajai dzimtei, Manijs uzskatīja, ka viens no tiem īpaši apstiprināja viņa teorijas pareizību. Piemērs bija dramatisks, ievērojot to, ka tam nebija nekāda sakara ar interseksualitāti; viens no vienšūnas dvīņiem apgraizīšanas kļūmes rezultātā zaudēja dzimumlocekli. Manijs ieteica, lai «Džonu» (tā viņu nodēvēja vēlāk, slimības lietā) ķirurģiski pārveidotu par «Džounu» un audzinātu kā meiteni. Ar laiku Džounai iepatikās valkāt kleitas un ieveidot matus. Manijs lepni paziņoja par veiksmīgu viņas dzimuma maiņu.

Taču, kā to nesen aprakstījis Džons Kolapinto savā grāmatā «As Nature Made Him», Džouna — tagad pazīstams kā pieaudzis vīrietis, vārdā Deivids Reimers — galu galā atteicās no sava sievišķīgā «norīkojuma». Pat bez funkcionējoša dzimumlocekļa un sēkliniekiem (tos izoperēja, veicot ķirurģisko pārveidošanu), Džons/Džouna lietoja maskulinizējošus preparātus un apprecēja sievieti ar bērniem, kurus adoptēja.

Kopš brīža, kad stāstam par Džonu/Džounu bija pielikts punkts, pieteikušies citi cilvēki, kurus uzreiz pēc piedzimšanas «pārtaisīja» par vīriešiem vai sievietēm, taču vēlāk viņi atraidīja viņu vietā veikto izvēli. Tāpat pieteikušies arī tādi, kuriem pārtaisīšana izdevusies — vismaz izsekojot viņu gaitām līdz 20-25 gadu vecumam. Taču pat tajā vecumā operācijas sekas var radīt problēmas. Pēc ārējo dzimumorgānu operācijas bieži paliek rētas, kas mazina seksuālo jutīgumu. Čeisai pašai bija veikta pilna klitoridektomija, šo operāciju interseksuālajiem jaundzimušajiem izdara arvien retāk. Taču jaunākās ķirurģiskās metodes, ar kurām samazina klitora izmēru, tik un tā ievērojami mazina jutīgumu.

Neveiksmīgi pārveidoto cilvēku atklāsmes un interseksuāļu publiskās aktivitātes likušas arvien lielākam bērnu endokrinologu, urologu un psihologu skaitam vēlreiz izvērtēt agrīnās ģenitālās ķirurģijas prātīgumu. Tā, piemēram, savā priekšlasījumā L. Vilkinsa Pediatriskās Endokrinoloģijas biedribas simpozijā pirms Čeisas uzstāšanās medicīnas ētikas speciālists Lorenss Bī Makkalohs no Beiloras Medicīnas koledžas Medicīnas ētikas un veselības politikas centra, kurš atrodas Hjūstonā, Teksasas pavalstī, iepazīstināja ar ētikas programmu attiecībā bērniem ar ārējo dzimumorgānu nenoteiktību. Tā kā dzimuma fenotips (ģenētiski un embrioloģiski noteikto dzimuma īpašību izpausmes) un dzimtes publiskošana (noteikta dzimuma projicēšana sabiedrības acīs) ir ārkārtīgi mainīgi, tad, Makkalohaprāt, dažādās interseksualitātes formas uzskatāmas par normālām. Tās visas iekļaujas statistiski ticamajās dzimuma un dzimtes mainīguma robežās. Bez tam, lai gan zināmas saslimšanas var parādīties saistībā ar noteiktām interseksualitātes formām, interseksuāls stāvoklis pats par sevi nav slimība.

Makkalohs arī apgalvo, ka dzimtes piešķiršanas procesā ārstiem jāsamazina līdz minimumam tas, ko viņš dēvē par neatgriezenisko izvēli — tādi pasākumi kā dzimumdziedzeru vai ārējo dzimumorgānu ķirurģiska atdalīšana vai pārveidošana, jo var gadīties, ka pacients kādreiz varētu pieņemt pretēju lēmumu. Visbeidzot, Makkalohs pamāca, ka ārstiem nevajadzētu attiekties pret jaundzimušo ar ārējo dzimumorgānu nenoteiktību tā, it kā tas radītu medicīniska vai sociāla rakstura problēmu. Viņiem vajadzētu gan veikt pamatīgu medicīnisku izmeklēšanu, visu atklājot vecākiem, arī to, cik neskaidrs ir galarezultāts.  Precīzāk izsakoties, galvenais būtu terapija, nevis ķirurģija.

Domāju, ka drīz tiks apstiprināta jauna, Makkaloha piedāvātās pieejas garā ieturēta  interseksuālo jaundzimušo ārstēšanas metodika. Ārstēšanai jāapvieno daži medicīnas un ētikas pamatprincipi ar praktisku, taču mazāk drastisku pieeju jaukta dzimuma jaundzimušajam. Pirmkārt, ķirurģiska operācija zīdainim veicama vienīgi tad, ja tas nepieciešams tā dzīvības glābšanai vai būtiskai bērna fiziskā stāvokļa uzlabošanai. Ārsti var izvēlēties un noteikt interseksuāla zīdaiņa dzimumu — vīriešu vai sieviešu — pamatojoties uz iespējamību, ka bērna konkrētais stāvoklis novedīs pie konkrētas dzimtes identitātes izveides. Taču mediķiem vienlaikus jāapzinās, ka, bērnam uzaugot, viņš vai viņa varētu nepieņemt viņu izvēli – un jābūt gana gudriem, lai saprastu, kas bērnam aiz ādas. Un, protams, jānodrošina vecākiem pieeja visai informācijai, viņiem jāapzinās visi iespējamie varianti.

Dzimuma izvēle uzreiz pēc piedzimšanas ir tikai gara ceļa sākums. Aplūkosim kaut vai Maksa Beka piemēru: dzimis kā interseksuālis, Maksis tika ķirurģiski iedalīts sieviešu dzimtē un tā arī konsekventi audzināts. Ja mediķi būtu sekojuši pacientes dzīvei pēc divdesmit gadu sasniegšanas, viņi būtu pārliecinājušies, ka izdarījuši pareizu izvēli, jo viņa apprecējās ar vīrieti. (Jāpiezīmē, ka parasti dzimtes izvēli uzskata par izdevušos, ja pacientam izveidojas heteroseksuālas attiecības.) Taču jau pēc dažiem gadiem Beka kļuva par aktīvo lezbieti; pašlaik, pārsniedzot trīsdesmit gadus ar astīti, Beks ir kļuvis par vīrieti un apprecējis savu lezbisko partneri, kura (pateicoties mūsdienu reproduktīvās tehnoloģijas brīnumiem) nesen dzemdējusi bērnu.

Transseksuāļi, cilvēki, kuru jūtu pasaules dzimte nav saskaņā ar fizisko dzimumu, sevi raksturojuši kā divu pretišķību savienojumu — sieviešu ķermeņos iemaldījušos vīriešus, un otrādi. Tādēļ arī viņi cer ar ķirurģisko metožu palīdzību atbrīvoties no psiholoģiskās spriedzes. Lai gan daudzi joprojām meklē ķirurgu palīdzību, no piedzimstot saņemtā dzimuma atteikušies cilvēki mūsdienās samierinājušies ar ne tik skaidri izteiktu lomu. Tā, piemēram, transseksuālis ceļā no vīrieša uz sievieti var izveidoties par lezbieti. Džeina, kas no dzimšanas fizioloģiski ir vīrietis, jau tuvojas četrdesmit gadu vecumam un dzīvo ar sievu, kuru apprecēja, kad vēl saucās Džona vārdā. Džeina lieto hormonus, lai kļūtu sievišķīgāka, taču tas netraucē viņas spējas stāties dzimumattiecībās vīrieša lomā. Domās Džeinai ir lezbisks sakars ar sievu, lai gan kopdzīves intīmos brīžus viņa uztver kā lezbisku un heteroseksuālu attiecību apvienojumu.

Varētu iedomāties, ka interseksuāļi un transseksuāļi cilvēki dzīvo vidū starp vīrišķā un sievišķā pretpoliem. Taču vīrišķais un sievišķais, vīriešu un sieviešu dzimums nav uztverami un analizējami kā kaut kāds kontinuums. Dzimumu un dzimti vislabāk iztēloties kā daudzdimensiju telpas punktus. Pēdējā laikā dzimtes pētnieki dzimumu atšķirības saskatījuši ģenētiskā līmenī un šūnu līmenī (dzimumam specifiskā gēnu izpausme, X un Y hromosomas); hormonālā līmenī (auglī, bērnībā un pēc pubertātes); un anatomiskā līmenī (ārējie dzimumorgāni un sekundārās dzimumpazīmes). Domājams, dzimtes identitāte veidojas no visiem šiem miesiskajiem aspektiem mijiedarbībā ar vidi un pieredzi, taču šīs mijiedarbības mehānisms ir visai neskaidrs. Tomēr arvien skaidrāks ir tas, ka vīrišķā un sievišķā pazīmes rodamas gandrīz visos iespējamos variantos. Indivīds ar vīrietim (vai sievietei) raksturīgu hromosomu, hormonu un ārējo dzimumorgānu kopumu var izrādīties ar sieviešu (vai vīriešu) dzimtes identitāti. Vai, piemēram, sievišķo hromosomu īpašniecei ar vīrišķajiem hormoniem augļa stadijā un virilizētiem ārējiem dzimumorgāniem — bet ar sievišķajiem hormoniem pubertātes vecumā — var izveidoties sieviešu dzimtes identitāte.

Mediķu un zinātnieku aprindām vēl jāpielāgo valoda, lai spētu aprakstīt šādu dažādību. Savā grāmatā «Hermafrodites and the Medical Invention of Sex» vēsturniece un medicīnas ētikas eksperte Alise Domurā Drēgere no Mičiganas pavalsts universitātes Īstlensingā apraksta, kā veidojas medicīnas termini dzimtes nenoteiktības raksturošanai. Pašreiz lietojamie vārdi joprojām saistīti ar deviņpadsmitā gadsimta beigām raksturīgo pieeju dzimuma jēdzienam. Plaši lietojamo terminu «īstais hermafrodītisms», «vīriešu pseidohermafrodītisms» un «sieviešu pseidohermafrodītisms» liecina, ka vienīgi tā saucamais īstais hermafrodīts patiešām ir vīrišķā un sievišķā apvienojums. Pārējie, lai arī cik mulsinoša būtu attiecīgo cilvēku anatomiskā uzbūve, īstenībā esot slēpti vīrieši vai sievietes. Tā kā īstie hermafrodīti sastopami reti — iespējams, tikai viens uz 100 000 — šāda klasifikācijas sistēma atbalsta ideju, ka cilvēkbūtnes pieder absolūti divdzimumu sugai.

XXI. gadsimta rītausmā, kad dzimtes mainīgums tik skaidri saskatāms, šādu nostāju grūti saglabāt. Arī šajā jautājumā mediķu vienotajā nostājā parādījušās plaisas. 1999. gada rudenī Dienvidkarolīnas Medicīnas universitātes bērnu urologs Aiens Ei Āronsons Čārlstonā dibināja Ziemeļamerikas Darba grupu interseksualitātei izpētei, lai analizētu zīdaiņu ārējo dzimumorgānu nenoteiktības klīniku. Darba grupu atbalstīja lielākās mediķu apvienības, arī Amerikas Pediatrijas akadēmija. Grupai pievienojās ķirurģijas, endokrinoloģijas, psiholoģijas, ētikas, psihiatrijas, ģenētikas un veselības aizsardzības eksperti, kā arī interseksuāļu-pacientu un to aizstāvju grupas.

Viens no Darba grupas uzdevumiem ir izstrādāt jaunu dzimumsfēras terminoloģiju. Viens no izvirzītajiem priekšlikumiem aizstāj pašreizējo terminu sistēmu ar emocionāli neitrālu terminoloģiju, kas vairāk ievēro attīstības procesus, nevis iepriekšnoteiktas dzimtes kategorijas. Tā, piemēram, I tipa interseksuāļi veidojas anomālu virilizācijas faktoru iespaidā; II tipa nosaka kāds virilizācijas traucējums; III tipa interseksuāļiem tieši dzimumdziedzeri nav attīstījušies, kā parasti.

Skaidrs ir tas, ka kopš 1993. gada mūsdienu sabiedrība ir gājusi tālāk par pieciem dzimumiem, atzīstot, ka dzimtes mainīgums ir normāls un, dažiem cilvēkiem, pat pusnenopietnas izpētes objekts. Pievēršoties manam priekšlikumam par pieciem dzimumiem, savā grāmatā «Lessons from the Intersexed» Ņujorkas Pavalsts universitātes psiholoģe Sjūzena Džei Keslere to ieskaidro visai pamatīgi.

 «Fausto-Stērlingas priekšlikuma trūkums ir tāds, ka...(tas) joprojām piedēvē ārējiem dzimumorgāniem ... primāro, noteicošo statusu un ignorē faktu, ka ikdienas dzīvē dzimtes noteikšana notiek, nenonākot līdz ārējo dzimumorgānu apskatei... Ikdienā svarīgāka ir pārstāvētā dzimte, neatkarīgi no tā, kādi miesas veidojumi slēpjas zem apģērba».

Tagad es piekrītu Kesleres vērtējumam. Gan interseksuāļiem, gan viņu atbalstītājiem novēršanās no ārējiem dzimumorgāniem nāktu tikai par labu. Tā vietā, saskaņā ar viņas domu, būtu jāatzīst, ka cilvēkiem var izpausties daudz plašāks dzimuma identitāšu spektrs, nekā var spriest pēc ārējiem dzimumorgāniem. Daļai sieviešu var būt «lieli klitori vai kopā saaugušas kaunuma lūpas», turpretī daļai vīriešu var būt «mazi dzimumlocekļi vai neattīstījies sēklinieku maisiņš», citējot Kesleri, sastopami «fenotipi bez konkrētas klīniskas vai identitātes nozīmes».

Lai cik skaidra būtu Kesleres doma, neraugoties uz to, ka zinātne kopš divdesmitā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem spērusi krietnu soli uz priekšu, mūsdienu sabiedrība vēl ir visai tālu no šā ideāla. Interseksuālim vai citā dzimtē pārgājušai personai, kas projicē sociālo dzimtu — to, ko Keslere sauc par «kultūras nosacītajiem ārējiem dzimumorgāniem» — vēl joprojām pastāv dzīvības draudi, ja šī dzimte ir konfliktā ar viņa vai viņas fiziskajiem ārējiem dzimumorgāniem.  Tātad pašreizējā pārejas posmā uz dzimtu daudzveidības atzīšanu sabiedrībā nepieciešama likumdevēju aizsardzība cilvēkiem, kuriem nav saskaņas starp kultūras nosacītajiem un fiziskajiem ārējiem dzimumorgāniem. Viens no vieglākajiem soļiem būtu izslēgt dzimuma kategoriju oficiālajos dokumentos, tādos, kā autovadītāja apliecība vai pase. Protams, ka noderīgāki būtu citi, gan vairāk acīmredzami (kā garums, ķermeņa uzbūve un acu krāsa), gan ne tik uzkrītoši (pirkstu nospiedumi un ģenētiskās pazīmes) rādītāji.

Daudz plašāku programmu sniedz starptautiskais Likumprojekts par dzimtes tiesībām, kuru 1995. gadā pieņēma Ceturtajā Starptautiskajā konferencē par likumdošanu un nodarbinātības politiku attiecībā uz transseksuāļiem. Konference notika Hjūstonā, Teksasas pavalstī. Tajā uzskaitītas desmit «dzimtes tiesības», ieskaitot tiesības pašam noteikt savu dzimti, tiesības pēc vēlēšanās izmainīt savu fizisko dzimumu un tiesības noslēgt laulību ar jebkuru personu. Mana raksta tapšanas laikā šādu tiesību juridisko pamatojumu izskata likumdevēji un, pavisam nesen, Vermontas pavalstī par likumīgām atzītas kopējas personiskā īpašuma attiecības starp viendzimuma partneriem.

1993. gada tamlīdzīgas izmaiņas neviens nespēja paredzēt. Un doma, ka arī man bijusi sava, kaut arī neliela, loma, mazinot spiedienu — kurš nāca gan no mediķu aprindām, gan no sabiedrības kopumā — lai vienkāršotu cilvēku dzimumu daudzveidību, iespiežot to divās diametrāli pretējās nometnēs, mani joprojām iepriecina.

Dažkārt dzirdu brīdinājumus, pat ar neslēptu riebumu izteiktus, ka cīnos par pasteļu pasauli, kurā valda androgīnija un vīrieši un sievietes ir neizturami līdzīgi. Taču manā uztverē spilgtas krāsas labi sader ar pasteļiem. Pasaulē ir un būs izteikti vīrišķīgi cilvēki; vienkārši starp tiem gadās arī kāda sieviete. Un daži no maniem vissievišķīgākajiem paziņām ir vīrieši.