No Gūtenberga līdz «I love Lucy»

«Vecā mediju modeļa pamatā bija vienas noteiktas patiesības propaganda, tagad tiek pieņemta ikviena patiesības interpretācija.» uzskata «JotSpot» dibinātājs Džo Krauss.

1448. gads pasaules vēsturē iezīmējas ar vērienīgu notikumu — vācietis Johaness Gūtenbergs, komerciālu nolūku vadīts, izgudro iespiedmašīnu. Viņa oriģinālā ideja bija sadalīt tekstu zīmēs, tad kombinēt tās, veidojot iespiežamo materiālu. Šīs idejas īstenošana draudēja iznīcināt tā laika «progresīvo žurnālistiku» — mūku nodarbi. Viņi pašrocīgi transkribēja tekstus vai izgreba teksta lappuses iespiešanai paredzētajās koka plāksnēs. Gūtenbergu ajās koka plāksnēs. Gūtenbergsz atbalstīja bagātais tautietis Johaness Fusts, kurš tobrīd sagatavoja iespiešanai Bībeles eksemplārus un pāvesta izdotās indulģences: grēku atlaišanas instrumentus.

Iespieddarbus uzsāka ātri, taču izmaksas bija pārāk augstas un Gūtenbergs cieta finansiālu neveiksmi. Taču tas nekaitēja iespiedmašīnas straujajai izplatībai Eiropā. Laikmeta spožā personība, reliģijas reformators Mārtiņš Luters cīnījās, lai indulgences un Bībeles teksti tiktu iespiesti ne tikai latīņu vai vācu valodā, bet atbilstošās valsts valodā. Šie procesi sekmēja nācijas valstu izveidi Eiropā. Sākotnēji reliģisko un aristokrātisko aprindu elites centās apstādināt, tad kontrolēt un vēlāk īpašot jauno mediju. Gadsimtu gaitā sociālās un tieslietu sistēmas tika sakārtotas (piemēram, autortiesību joma) un grāmatu, laikrakstu un žurnālu tirāža pieauga. Bija pienācis masu mediju laikmets. Krietni vēlāk pievienojās vēl divi tehnoloģijas sasniegumi — radio un televīzija. TV ziedu laiks iestājās 1958. gadā, kad liela daļa amerikāņu ieslēdza savus televizorus, lai noskatītos seriālu «I love Lucy».

Iespiedmašīna nr.2.
Piecarpus gadsimtus pēc Gutenberga pirmās Bībeles — 2001. gadā — «iespiedmašīna» dzima vēlreiz. Šoreiz stāsts ir par studentiem Benu un Menu Trotiem, kuri pēc augstskolas absolvēšanas apprecējās. Abiem bija daudz brīva laika un Trotas kundze sāka blogot, proti, rakstīt personīgajam e-žurnālam «Dollarshort» īsus smieklīgus jokus no savas bērnības. «Dollarshort» teksti kļuva populāri un Trotu pāris blogošanu piemēroja arī drukātajai presei. Tagad par «iespiedmašīnu» (tekstā — Movable Type) dēvē teksta redaktora programmatūru blogotājiem. Tā veidojās priekšnosacījumi jaunai masu mediju ērai, kas šodien ir ierasta katram interneta lietotājam. Jauno ēru var dēvēt par personīgu vai iesaistošu mediju laikmetu. Nu ar blogošanas kultūru aizraujas lielākoties tīņi un tie, kam ir pāri divdesmit, īpaši attīstītajās valstīs. Vecāka gadagājuma ļaudis pret jauno mediju kultūru izturas ar zināmu skepsi.

Priekšstats, ka 21. gadsimta medijs ir internets ar desmitgadēs uzkrātu informāciju, nav īsti precīzs. Līdz šim tāda interneta izplatība un attieksme pret to vērojama Dienvidkorejā, Honkongā un Japānā, bet Amerika un citi lielie mediju tirgi ir pāris gadu atpalikuši. Gandrīz visās mājas lapās lejupielādēt varam ātrāk, nekā pievienot savu tekstu, plašā nozīmē. Tas tādēļ, ka programmatūras izstrādes «gigantu apvienības», kas izveidojuši šos kanālus, pieņēma, ka tie kalpos sevis un partneru izplatīšanai ar interneta starpniecību. Arī pašlaik netiek domāts par saturu, ko lietotājs varētu ievietot tīklā, bet gan par to, ko vēlēsies lejupielādēt.

Līdzdalības mediju laikmets
Sācies līdzdalības laikmets mediju sistēmā. Pagājušā gada novembrī īstenotā projekta «Pew Internet and American Life» rezultāti rāda, ka 57% Amerikas jauniešu ievieto internetā dažādu informāciju — sākot no teksta, beidzot ar attēliem, mūziku un video. Kalifornijas universitātes institūta, kas nodarbojas ar štata nākotnes attīstības jautājumiem, direktors Pauls Safo teic, ka sabiedrība vairs pasīvi nepatērē medijus, bet gan aktīvi iesaistās to veidošanā. Tas parasti izpaužas kā jauna satura radīšana, vienalga kādā formā un apjomā. Izcils portāla Yahoo! blogers Džeremijs Zavodnijs apgalvo, ka satura radīšana nenozīmē to, ka katrs sāk veidot personīgo laikrakstu. Tas var izpausties arī kā redzēto filmu un apmeklēto restorānu vērtēšana.

Iepriekš raksturoto varam dēvēt par iejaukšanos tradicionālajos biznesa modeļos, kas bija balstīti uz lielas pasīvas auditorijas uzmanības noturēšanu reklāmu pārraidīšanas starplaikos J . Jauno mediju ērā auditorija ir mainīga — tā var būt liela, maza vai pat niecīga. Rezultātā «mediju giganti» nesacentīsies savā starpā šīs auditorijas dēļ, bet konkurence (vai sadarbība) izveidosies mazo firmu vai individuālo uzņēmēju vidū. Dažiem izveidotais saturs nes peļņu, citiem ne, — tiem ir citi motīvi. «Cilvēki, kas pelna naudu un veido reputāciju, ir vienā šī spektra galā un viena cilvēka superzīmols, piemēram, Stīvens Spīlbergs — citā,» uzskata Filips Evanss (Bostonas konsultāciju grupa).

Lielāka sabiedrības līdzdalība mediju satura veidošanā būs vērojama pēc vairākām desmitgadēm. Sabiedrības iesaistes mediju sistēmas ietvaros robeža starp satura veidotāju un sabiedrību sāk izzust.

Daudz izvēļu un maz precizitātes
Mūsdienu mediju revolūcija atnesusi atbilstošu jaunvārdu birumu. 20 gadsimta sākumā Karls Prestvičs Skots, Mančestras avīzes «Guardian» redaktors, bija sašutis par jēdzienu «televīzija», kas viņam šķita «daļēji grieķisks, daļēji latīnisks: nekas labs no tā nevar sanākt.» Karls Skots un pārējie interneta lietotāji šodien saskaras ar krietni lielāku dīvainu jaunvārdu skaitu. Vārdnīcu izdevniecība «Merriam-Webster» jēdzienu «blogs» nominējuši, kā gada vārdu 2004. gadā.

Mediju nozares autoritāte Berijs Dillers teic, ka «angļu valodas nespēja izteikt jaunās lietas ir vienkārši mokoša». Apmēram divdesmit gadu periodā Dillers ir izveidojis divas Holivudas filmu studijas un ir uzsācis «Fox» programmu pārraidi internetā. Viņš nesen kļuvis par uzņēmuma «InterActiveCorp-60» daudznozaru zīmolu uzņēmuma vadītāju. Dillers uzskata, ka liela mēroga līdzdalība nekad nebūs labs pamats mediju attīstībai. «Ierastu talantu pašpublicēšanās nav interesanta. Talants ir jauns ierobežots resurss.» Dillera viedoklim oponē kompāniju padomnieks mediju jomā Džerijs Mihaļskis. «Apkārt ir tik daudz amatieru. Dillers uzskata, ka talantu skaits ir ierobežots un, ka viņš tos visus var koncentrēt savās rokās. Viņš kļūdās. Ne viss blogu jomā ir dzeja, ne katrs audio produkts ir simfonija, ne katrs ieraksts bezmaksas internetvādnīcā Wikipedia ir precīzs. To pašu var teikt arī par laikrakstiem, radio, TV un Enciklopēdiju Britanica.»

Jaunajā mediju laikmetā satura vērtēšana ir lietotāju pašu ziņā. «Vecā mediju modeļa pamatā bija vienas noteiktas patiesības propaganda, tagad tiek pieņemta ikviena patiesības interpretācija,» uzskata «JotSpot» dibinātājs Džo Krauss. Savukārt, mediju analītiķis Safo pašreizējos procesus raksturo kā radošuma sprādzienu. Sabiedrība ienāk ar kultūru un izvēles iespējām bagātā laikmetā.

Tradicionālu mediju piekritēji joprojām ir skeptiski pret iesaistīšanās kultūru, jo uzskata, ka tas apdraud ierasto biznesa modeli un jūt, ka tas ietekmē publisko diskursu, tikumību un pat demokrātiju. Speciālisti lēš, ka jaunais mediju laikmets nav viss publisks, bet gan sociāls fenomens.

Arī Latvijā blogošana lēni, bet pastāvīgi piesaka sevi. Radošuma sprādziena vilnis ir skāris arī mūs.

Turpinājums sekos.