Lai objektīvi izvērtētu internetā publicētos komentārus, ir jāaplūko vairākus cilvēktiesību aspektus — vārda un preses brīvību, privātās dzīves, tai skaitā personas goda un cieņas neaizskaramību un diskriminācijas aizliegumu. Ir jāņem vērā vispārējs cilvēktiesību princips, ka ikviena persona var realizēt savas cilvēktiesības tiktāl, cik tas neierobežo citu personu tiesības un brīvības.

Tiesiskais ietvars
Vārda brīvība ir demokrātiskas sabiedrības pamatā. Satversmes 100. pants un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pants paredz ikvienam tiesības brīvi paust savus uzskatus, saņemt un izplatīt informāciju. Eiropas Cilvēktiesību tiesa balstās uz principu, ka vārda brīvība demokrātiskā sabiedrībā ir ļoti plaša, un tās ierobežošana iespējama tikai galējos izņēmuma gadījumos. Pie tam, tā attiecināma ne tikai uz «informāciju» vai «idejām», kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli un nav apvainojošas, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc»[1]. Tomēr arī šīs cilvēktiesības nav absolūtas un nenozīmē visatļautību izteikumos, un valsts tās noteiktā kārtībā un apjomā ar likumu var ierobežot, taču ierobežojumiem ir jābūt samērīgiem ar likumīgo mērķi, kādēļ tas noteikts, un nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā. Mērķis izteiksmes brīvības ierobežojumiem var būt citu cilvēku tiesību, piemēram — goda un cieņas — aizsardzība, diskriminācijas nepieļaušana.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 17. pants paredz, ka neviena no konvencijā aizsargātajām tiesībām nedrīkst tikt izmantota ļaunprātīgi, nodarot nesamērīgu kaitējumu likumīgajām sabiedrības interesēm.

LR Satversmes 96.pants garantē ikvienam tiesības uz privāto dzīvi. Personas seksuālā orientācija ir arī starptautiski atzīta personas privātas dzīves sastāvdaļa, un tas ir viens no apstākļiem, kura dēļ persona nevar tikt diskriminēta savu tiesību īstenošanā. Šie principi ir ietverti vairākos starptautiskos cilvēktiesību līgumos, kurus valstis, tai skaitā Latvija, ir sev atzinušas par juridiski saistošiem. Eiropas Savienības valstīs tiek pievērsta liela uzmanība diskriminācijas aizliegumam seksuālās orientācijas dēļ un tas ir nostiprināts vairākās EK direktīvās.

Svarīgs kritērijs aizskāruma konstatēšanai ir izteikuma forma. Vārda brīvība aizsargā ne tikai informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā tiek pasniegta[2], taču vienlaikus ir jāizvēlas tāda izteiksmes forma, kas ir pēc iespējas mazāk aizskaroša, lai pateiktu iecerēto domu. Personu var saukt pie atbildības arī, ja tā izmanto necenzētus, rupjus vārdus sava viedokļa izteikšanai.

Piespiedu izolācija
Tika atlasīti 176 komentāri ar aicinājumu izolēt seksuālo minoritāšu pārstāvjus un šos aicinājumus varētu sadalīt divās daļās: tādi, kas aicina homoseksuālas personas izolēt no sabiedrības vispār un tādi, kas uzskata, ka šo personu pulcēšanās var notikt tikai izolēti, slēgtās telpās, vietās, kur pārējā sabiedrība tos neredz.

1. Komentāri, kas aicina homoseksuālas personas izolēt no sabiedrības vispār
Šādi komentāri ietver aicinājumus ierobežot personu Satversmē garantētās tiesības. Ja šis izslēgšanas veids saistās ar vardarbīgām metodēm un aicina uz nepieciešamību ierobežot personu tiesības uz dzīvību un personas neaizskaramību homoseksuāliem cilvēkiem, tie pārkāpj aizsargātās vārda brīvības robežas. Šādi komentāri ir pretrunā ar diskriminācijas aizlieguma principu, kas ietverts Satversmē un starptautiskajos līgumos.

2. Komentāri, kas pauž viedokli, ka homoseksuālas personas var pulcēties un uzturēties tikai savā vidē – slēgtās telpās, klubos, mājās vai kaut kur mežā, tādējādi arī norādot uz izolāciju no pārējās sabiedrības.

Šis vairākkārt paustais uzskats liecina, ka komentētāji gājienu asociē ar seksualitātes izrādīšanu un pat seksuālu darbību veikšanu. Tas ir raksturīgs lielais daļai šajā sadaļā analizēto komentāru. Sabiedrība neuztver seksuālās minoritātes kā cilvēkus, kam ir aktuālas dažādas problēmas un tiesību nodrošinājums darba, sociālajā, mājokļu, ģimenes tiesību jomā, bet gan primāri uztver tikai viņu seksualitāti. Tas nozīmē, ka būtu vairāk jārunā tieši par konkrētiem tiesiskiem, psiholoģiskiem jautājumiem un problēmām, ar ko saskaras šīs sabiedrības grupa, lai mainītos sabiedrības uzmanības uzsvars.

Viena no komentāru tendencēm ir neitrāla attieksme per citādas orientācijas cilvēkiem, tikai gadījumā, ja netraucē citus un nav pamanāmi.

Šajā grupā ierindotie komentāri vērtējami kā viedokļi, kas parāda komentētāja personīgo attieksmi par konkrēto jautājumu. Šī attieksme ir noliedzoša un neiecietīga, tomēr raugoties no vārda brīvības viedokļa, šādu personīgo uzskatu paušana nebūtu sodāma vai aizliedzama. Šādi izteikumi nesasniedz kriminālatbildības piemērošanai nepieciešamo sastāvu, taču varētu tikt vērtēta civiltiesiskā atbildība par personu aizskārumu katrā konkrētā gadījumā. Lai arī viedokļu dažādība demokrātiskā sabiedrībā ir pieļaujama un pat vēlama, šādi izteikumi veicina neiecietību sabiedrībā.

Pulcēšanās brīvība
Attiecībā konkrēti uz pulcēšanās brīvību komentāru tendence ir, ka šīs grupas pulcēšanās pieļaujama tikai slēgtās telpās vai teritorijās vai absolūti nomaļās vietās, kur to neredz plašāka sabiedrība.

Analizējot no cilvēktiesību viedokļa, šāds uzstādījums ir pretrunā ar to būtību.

Satversmes 103.pants nosaka, ka valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka pulcēšanās brīvība uzliek par pienākumu valstij (valsts un pašvaldību iestādēm un amatpersonām) arī nodrošināt aizsardzību personu grupām, kas realizē savu pulcēšanās brīvību, pret citu personu iejaukšanos.[3] Pulcēšanās mērķis ir pievērst sabiedrības, amatpersonu un plašsaziņas līdzekļu uzmanību konkrētas grupas problēmām un interesēm un paust savus uzskatus. Novirzot sapulces vai gājienus uz nomaļiem rajoniem, kur atrodas maz cilvēku, degradē šis tiesības pēc būtības, respektīvi, nav iespējams sasniegt mītiņa vai sapulces mērķi.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir noteikusi: «Pulcēšanās brīvība un tiesības tādējādi paust savus uzskatus ir viena no demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām. Demokrātijas būtība ir risināt problēmas atklātā diskusijā. Izmantojot preventīvos līdzekļus pulcēšanās brīvības un vārda brīvības apspiešanai, ja vien tas nav aicinājuma uz vardarbību vai demokrātijas principu noliegšanas gadījumus, kaut arī paustie uzskati amatpersonām šķiet šokējoši un nepieņemami – tiek apdraudēta demokrātija. Demokrātiskā un tiesiskā sabiedrībā idejām, kas apšauba esošo kārtību un kuru realizēšanās izmanto miermīlīgus līdzekļus, ir jādod iespēja izpausties, izmantojot pulcēšanās brīvību un citas tiesiskas metodes»[4].

Komentāros paustie uzskati kopumā atbalsta policejiskas un personas brīvību ierobežojošas tendences.

Svarīgs kritērijs, vērtējot vārda brīvības robežas, ir izteikuma forma. Analizējot no šī viedokļa, apskatāmie komentāri lielākoties bija aizskaroši pēc sava izteiksmes veida, kā arī lietoti aizskaroši apzīmējumi, piemēram, «pederasti», «pidari», «zilie», «slimie murmuļi» utml.

Visos analizētajos komentāros kopumā, kas aicina uz piespiedu izolāciju ir vērojama naidīga un aizskaroši izteikta attieksme pret homoseksuāli orientētiem cilvēkiem.

Piespiedu ārstēšana
28 komentāri ir atlasīti atsevišķā sadāļā par aicinājumu uz piespiedu ārstēšanu, taču šāds uzskats ir plaši izplatīts sabiedrībā un tiražēts interneta komentāros. Raksturīga attieksme ir izteikta šajā komentārā:

Tas nozīmē, ka komentētāji uztver homoseksualitāti kā slimību un vēlas, lai šādas orientācijas cilvēki tiktu piespiedu kārtā ārstēti.

Šāds uzstādījums ir pretrunā ar Ārstniecības likumā noteiktajiem principiem, kas paredz izmeklēšanu un ārstēšanu tikai ar personas piekrišanu. Izņēmums ir vienīgi, ja psihisko traucējumu dēļ slimnieka uzvedība ir bīstama viņa paša vai citu personu veselībai vai dzīvībai.

Pasaules Veselības organizācija 1991.gadā ir atzinusi, ka homoseksuālisms nav psihiska slimība.

Uzskats, ka homoseksuālas personas būtu jāārstē ir aizsargāts ar vārda brīvību. Tas ir personīgs viedoklis un šādam aicinājumam nav tiešas ietekmes, jo pašas personas to nevar realizēt. Tas panākam, tikai grozot tiesisko regulējumu un nosakot jaunu kārtību valstiskā līmenī. Taču atkarībā no konkrētā izteikuma formas, šādi komentāri var būt aizskaroši un var iestāties civiltiesiskā atbildība.

Diskriminācija darbā
Vairāki komentāri tika izteikti saistībā ar darba attiecībām un liela daļa no tiem pauž uzskatu, ka personas ar homoseksuālu orientāciju izslēdzamas no darba attiecībām, vismaz tiktāl, cik tas varētu skart pašu komentētāju.

Šāda satura komentāri acīmredzami norāda uz aicinājumu diskriminēt, respektīvi, ierobežot personu tiesības darba attiecībās, balstoties uz seksuālo orientāciju.

Diskriminācija darba attiecībās ir pretrunā ar Latvijai saistošo Starptautisko paktu «Par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām», Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Satversmes 91.pantu, kas nosaka, ka «visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas» u.c. tiesību aktiem.

Attiecībā uz diskriminācijas izskaušanu nodarbinātības jomā Eiropas Savienībā ir pieņemta direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, kurā valstīm ir noteikti pienākumi, lai apkarotu diskrimināciju nodarbinātībā reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.

Starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos, Satversmē un direktīvās noteiktais daļēji ir iestrādāts Darba likumā, kas konkretizē pušu pienākumus darba tiesisko attiecību dibināšanā, grozīšanā un izbeigšanā. Darba likuma 29.pants nosaka, ka dibinot darba tiesiskās attiecības, kā arī darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, kā arī uzteicot darba līgumu, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no darbinieka dzimuma, rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Lai arī pagaidām likumdevējs ir atteicies precīzi ietvert seksuālo orientāciju Darba likumā līdztekus citiem aizliegtajiem diskriminācijas pamatiem, tomēr šīs diskriminācijas aizlieguma izriet gan no Satversmes, gan starptautiskajiem dokumentiem. Īpaši skaidri tas izriet no ES direktīvas 2000/78/EK. Ja valsts precīzi neievieš direktīvas normas nacionālajos likumos, persona tiesību aizskāruma gadījumā var vērsties Eiropas kopienu tiesā, balstoties tieši uz direktīvu.

Komentāros izteiktie viedokļi pēc satura ir pretrunā ar augstākminēto principiem un būtībā aicina neievērot likumu, tādējādi parādot diskriminējošu un aizskarošu attieksmi pret konkrētās grupas personām. Taču, lai varētu komentāru paudējus sodīt par diskrimināciju likuma ietvaros, rīcībai vai aicinājumam ir jāsasniedz zināma konkrētības pakāpe, piemēram, jākonstatē, ka persona konkrētā darba vietā aicina diskriminēt konkrētas personas to seksuālās orientācijas dēļ, vai vēl jo vairāk, ja pati ir veikusi šādu diskrimināciju.

Kā aizsargāt savas tiesības aizskāruma gadījumā?
LR Satversmes 104.panta nosaka: «Valsts aizsargā personas godu un cieņu». Jāatzīst, ka Latvijā šīs iespējas nav efektīvi nodrošinātas, kā to prasa starptautiskie dokumenti. Latvijas Krimināllikumā (158.pants) ir noteikts augsts slieksnis iespējai saukt personu pie kriminālatbildības par goda un cieņas aizskārumiem un lietas par attiecīgā panta pārkāpumiem ļoti reti nonāk līdz iztiesāšanai. Taču lielākoties šo komentāru saturs nenorāda uz kriminālpārkāpuma pazīmēm. Lielākā daļa komentāru pēc satura tiek aizsargāti vārda brīvības un viedokļu daudzveidības ietvaros, taču atkarībā no konkrētā izteikuma formas, tie var būt aizskaroši un var iestāties civiltiesiskā atbildība.

Civiltiesiskā kārtībā iespējams iesniegt prasību par goda un cieņas aizskaršanu, pieprasot par to kompensāciju, taču tas vairāk attiecināms uz konkrētas personas tiesību aizskārumiem. Gadījumos, kad gods un cieņa tiek aizskarts kādai personu grupai (kā tas ir konkrētajā gadījumā —homoseksuāli orientētiem cilvēkiem), Latvijā nepastāv efektīva prakse šādu lietu izskatīšanā un aizskarto tiesību aizsardzībā. Vēl viens risks varētu būt tas, ka komentāru autori nav identificēti, līdz ar to prasība jāvērš pret publikācijas avotu - interneta portālu. Pēc tiesas pieprasījuma, portālam šis autors būtu jāatklāj, taču tiesu prakse, ko analizēt šādā kontekstā arī nepastāv.