Gaļina Boļmanta, Nataļja Kertanova un Pjotrs Lisenko ir ukraiņi, kas nu jau kādu laiciņu dzīvo Latvijā. Katru nedēļu otrdienās un ceturtdienās viņi biedrības „Dialogi.lv” telpās apgūst latviešu valodu. Mācības sākās pagājušā gada oktobrī, kad biedrības telpās ar Eiropas Savienības atbalstu tika izveidots Resursu centrs imigrantiem no Ukrainas. Kopš tā laika viņi piedalījušies arī vairākos citos biedrības rīkotos pasākumos. Intervijā vēlējos uzzināt, kāda izskatās Latvija ar cilvēku acīm, kas šeit ieradušies salīdzinoši nesen vai arī tieši pretēji – dzīvo šeit jau ilgus gadus, bet tomēr izjūt piederību arī kādai citai – ukraiņu – kultūrai. Katram no intervētājiem ir savs stāsts – Gaļina un Nataļja Latvijā dzīvo tikai gadu, gadu ar pusi, bet Pjotram Latvija ir mājas jau vairāk kā 25 gadus.

Iepazīsimies! Vai varat nedaudz pastāstīt par sevi, kāpēc Jūs atbraucāt uz Latviju? Un cik ilgi Jūs šeit dzīvojat?

G. B. Mani sauc Gaļina Boļmanta. Aptuveni pirms gada es atbraucu uz Latviju no Ukrainas. Es apprecējos ar Latvijas pilsoni un mēs gribējām apvienot ģimeni. Mēs nolēmām, ka dzīvosim Rīgā.

Un šobrīd Jūs meklējiet darbu? Vai apgūstiet latviešu valodu?

G.B. Šobrīd apvienojam abus, gan meklējam darbu, gan mācāmies valodu, jo viens bez otra nav iespējams.

Un mums ir vēl viena sarunas dalībniece.

N.K. Mani sauc Nataļja Kertanova, es atbraucu uz Rīgu no Kijevas. Atbraucu nesen, pirms kāda pusotra gada. Mans ceļš uz Rīgu bija šāds – manam vīram piedāvāja darbu Rīgā un pēc kāda laika arī es ar meitu atbraucām pie viņa ģimenes apvienošanas nolūkā. Šobrīd arī meklējam darbu un apgūstam valodu. Valsts valodas prasme, protams, negarantē, ka uzreiz atradīsim darbu, bet tomēr, meklējot darba vietu, tā ir liela priekšrocība.

Bet šobrīd Jūs neesat nekur nodarbināta?

N.K. Nē. Kijevā es strādāju lielā izdevniecībā, man bija galvenā redaktora amats žurnālā par digitālo fotogrāfiju. Man ļoti patika mans darbs, bet sievietei parasti ir jāizvēlas: darbs vai ģimene. Un es izvēlējos ģimeni. Ilgi nedomājot es pametu darbu un atbraucu pie vīra uz Rīgu. Taču man bija lielas ambīcijas un velme kāpt pa karjeras kāpnēm un es cerēju, ka profesionāli pilnveidošos Rīgā. Bija lielas cerības. Es atbraucu 2008. gada augustā, bet septembrī mēs sapratām, ka pasaules ekonomikā ir iestājusies krīze, un tad palika ļoti skumīgi.

Cik ilgi tu jau esi Latvijā un kāpēc paliki?

P.L. Es atbraucu uz Latviju 1984. gadā. Gribēju būt mākslinieks. Es tas biju un arī palikšu. Būt mākslinieks tu vari vienmēr un visur. Latvijā ir Mākslas akadēmija un toreiz bija iespēja apmeklēt vakara kursus.

Bet kāpēc izvēlējies tieši Rīgu?

P.L. Tā nu reiz ir sanācis. Man šeit bija paziņa, kurš pastāstīja, ka var atrast darbu un vietu kopmītnēs. Es atbraucu, no sākuma visu izpētīju, man patika, bet pēc tam kļuva nedaudz grūtāk. Nevarēju uzreiz pierast pie laika apstākļiem. Bet šeit mani turēja tas, ka bija grūti atgriezties atpakaļ, neko nesasniedzot.

Vai bija grūti iestāties Mākslas akadēmijā?

P.L. Man paveicās. Es toreiz apmeklēju Vitālija Karkunova studiju Mazās Ģildes telpās. Studijā bija visi tie, kuri neizturēja iestāšanās pārbaudījumu Akadēmijā, bet zīmējā ne sliktāk par tiem, kas mācījās Akadēmijā. Man paveicās ar skolotāju. Var pabeigt Akadēmiju un nesatikt savu skolotāju. Viņš mani ved un palīdz. Es toreiz nodarbojos ar grafiku, bet apmeklēju arī kursus, kur iepazinos ar sievu, mēs apprecējāmies. Es iestājos dizaineros Akadēmijā, bet sieva - vēsturniekos. Pēc tam mums piedzima dēls.

Bet ar mākslu tu nodarbojies arī šobrīd?

P.L. Šobrīd vairs nestrādāju savā speciālitātē, bet, principā, jā. Agrāk strādāju uzņēmumā Dzintars, strādāju pie odekolonu iepakojumu dizaina. Tas bija mans diplomdarbs un vēlāk tika palaists ražošanā. Pēc tam zīmēju ilustrācijas grāmatām latviešu valodā. Man pārtulkoja stauru un es zīmēju.

Jums ir pastāvīgā uzturēšanas atļauja?

P.L. Jā, esmu nepilsonis.

Bet Jums?

N.K. Mums ir termiņuzturēšanas atļauja. Ir vēl jānodzīvo pieci gadi. Par pilsonību vēl nedomājam. Kad paies tie pieci gadi... varbūt tad?

Vai bija grūti iegūt uzturēšanās atļauju?

N.K. Nē. Pirmais saņēma vīrs. Mēs jau zinājām, kādi dokumenti jāsagatavo. Kur un kas ir jāiesniedz, un kur jāsaņem. Protams, bez birokrātijas neiztikt. Izziņas, tulkojumi, apliecinājumi. Bet tā tas droši vien ir visur. Īpašas problēmas man tas nesagādāja.

G.B. Manā gadījumā tie bija aptuveni divi mēneši. Pēc laulības noslēgšanas man bija jāsaņem jaunā pase. Tāpēc pagāja mēnesis, lai sagatavotu šos dokumentus. Pēc tam pusotru mēnesi bija jāgaida rinda un tad atbilde par uzturēšanas atļaujas piešķiršanu. Bet mēs to kārtojām paātrinātā kārtībā. Savādāk tas prasītu kādu pusgadu.

N.L. Tas atkarīgs no situācijas. Gaļinai ir ģimenes apvienošana ar Latvijas pilsoni, bet man – ar Ukrainas pilsoni. Viss noritēja labi. Nekāda terora nebija. Bija nepieciešams iesniegt dažādus dokumentus, bija jāpierāda, ka mums ir nepieciešamā naudas summa. Situācijas ir dažādas. Es atbraucu pie vīra, kurš ir Ukrainas pilsonis, un man tika izsniegta uzturēšanās atļauja bez darba tiesībām. Mans vīrs strādā, maksā nodokļus un uzaicināja ģimeni, bet ģimenei nav tiesību pretendēt uz darba vietām. Mans bērns ir 11 gadus vecs, bet arī viņam pasē ir speciāla uzlīme, ka viņš nedrīkst strādāt. Vēlāk, kad būs patstāvīgā uzturēšanas atļauja, tad šī ierobežojuma vairs nebūs. Šobrīd man nav tiesību strādāt. Ja es strādāšu, tad pārkāpšu likumu.

Ir cilvēki, kas uzskata, ka Latvijā dzīvojot, var iztikt ar krievu valodas zināšanām? Tā ir?

P.L. Es iztiku. Uzņēmēju vidū ir daudz krievu. Es strādāju keramikas ražotnē, tur bija ukraiņi un mēs runājām ukraiņu valodā.

N.K. Es domāju, ka agrāk tā bija, bet ne šobrīd. Ja Repše televīzijas raidījumā uzsver, ka galvenais ir valsts valodas prasmes augstākā pakāpe, nevis diploms, tas nozīmē, ka, ja atnāks latvietis, bet bez diploma, un es ar diplomu un attiecīgu darba pieredzi, tad darbā pieņems viņu.

G. B. Es uzskatu, ka valoda ir jāprot. Šobrīd jau esmu saņēmusi otro kategoriju. Es negribu mazgāt grīdas. Un arī neapstāšos, saņemot otro kategoriju. Mācīšos vēl un vēl.

Kura kategorija Jums ir nepieciešama, lai varētu strādāt?

G.B. Trešā. Runāt, saprast un rakstīt. Pagaidām trūkst iespējas valodu praktizēt.

N.K. Kamēr mācies, viss ir labi. Taču, ja tu nestrādā, tad nav ar ko runāt un ātri visu iemācīto atkal aizmirsti, un tā arī nevar tikt līdz trešajai kategorijai. Ir ļoti svarīgi brīvi pārvaldīt valodu. Ir patīkami runāt, ja visi apkārtējie tevis teikto saprot. Pagaidām man ir grūti runāt, bet, cik patīkami ir saprast to, ko tev saka! Es saprotu. Un tas ir daudz kā vērts. Tas ir mans ieguldītais darbs!

Vai latviešu valoda ir grūta?

G. B. Jā. Galotnes. Laiki.

N.K. Tā nav līdzīga nevienai citai valodai. Angļu vai vācu valodu tu iemācies vēl skolā. Bet šajā gadījumā tu pat nevari sagatavoties pirms atbraukšanas. Pat vārdnīcu iegādāties ir grūti. Ukrainā es nevarēju atrast latviešu valodas mācību grāmatas.

Kurai valodai latviešu valoda ir līdzīga?

N.K. Nevienai. Kad es pirmo reizi sabiedriskajā transportā dzirdēju sakām «nākamā pietura», es pat nesaprastu, ka tie ir divi dažādi vārdi.

Kādas Jums ir iespējas runāt latviešu valodā?

N.K. To praktiski nav. Pat veikalā, mēģinot runāt latviski, pārdevējas vienmēr pāriet uz krievu valodu. Taču Rīga – tā vēl nav visa Latvija. Šeit daudzi runā krievu valodā. Man nav nācies sastapties ar to, ka mani nesaprot. Vienreiz man bija jāpierakstās uz procedūrām Veselības centrā 4. Pateicu, ka tikai divus mēnešus mācos latviešu valodu un ne visu vēl saprotu. Man atteica, ka tās esot manas problēmas. Tad es atradu citu vietu. Nepatīkami pret mums izturējās arī Izglītības un zinātnes ministrijā, kad iesniedzām dokumentus atestācijai. Pret mums izturējās ļoti nelaipni. Taču tas ir atkarīgs arī no cilvēka. Citās vietās cilvēki ir ļoti atsaucīgi un atklāti. Bet valsts iestādēs tā nav.

Kādi bija jūsu pirmie iespaidi par Latviju? Un kā Jūs vērtējat attiecības starp latviešiem un citu tautību pārstāvjiem?

P.L. Ļoti skaista daba. Normāli cilvēki. Tikai viss ir nedaudz pelēcīgs. Pietrūkst saules. Man patīk, ka cilvēki ir toleranti. Ukrainā visi ir daudz emocionālāki.

N.K. Šeit ir jūtama Eiropas kultūra.

G.B. Man patīk, ka valsts nav liela. Viss ir samērīgs. Nav steigas un stresa. Šauras ieliņas. Kas tiešām nomāc – valodas nezināšana. Cilvēki ir labsirdīgi.

N.K. Es priecājos, ka šobrīd esmu Latvijā, jo šeit ir Eiropas Savienības centrs. Latviešu un mūsu kultūrai ir daudz kā kopīga. Ja es aizbrauktu uz Spāniju, būtu daudz grūtāk iedzīvoties. Bet šeit nav šīs robežas. Nav kultūras šoka. Kad biju Krievijā un Ukrainā, tad lasīju internetā, ka Latvijā atdzimst fašisms. Bet šeit nekā tāda nav.

G.B. Var just, ka attiecības starp latviešiem un krieviem ir saspringtas, bet mēs esam ukraiņi. Mans vīrs gan saka, ka latvieši tik un tā mani uztvers kā krievieti.

N.K. Es uzskatu, ka tie ir aizspriedumi - iedalīt cilvēkus pēc to tautības: krievs, latvietis, ukrainis. Esmu pasaules cilvēks. Dzimtene ir tā vieta, kur tu esi piedzimis, kur dzīvo tavi vecāki. Kaut kas pavisam cits ir valsts, kurā tu vari komfortabli dzīvot – tā ir vieta, kur tev ir iespēja nodrošināt savai ģimenei visu nepieciešamo. Šodien tā ir Latvija. Rīt – Lielbritānija. Visi migrē.

Kas, Jūsuprāt, būtu jāmaina integrācijas politikā?

N.K. Šobrīd ir pieejams pārāk maz informācijas. Katrai valstij ir citādāka attieksme pret imigrantiem. Latvijā var samērā viegli saņemt uzturēšanas atļauju, bet pamēģiniet to saņemt Zviedrijā. Latvijā drīz varēs saņemt uzturēšanas atļauju, ja ir nopirkts nekustamais īpašums. Atbraukt nav grūti, grūtāk ir šeit iedzīvoties. Grūti saprast, kur var saņemt informāciju par mācībām, kursiem. Ir nepieciešama speciālā informācijas nodaļa. Nav bukletu, informācija nav pieejama.

G.B. Tu nezini savas tiesības. Zini tikai pienākumus.

Publikācija tapusi sadarbībā ar Fridriha Eberta fondu.

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail:

Pieklājības noteikumi