Antropoloģe Agnese Cimdiņa ir Latvijas Universitātes pētniece un lektore. Pēc 13 gadu dzīves Norvēģijā viņa pirms neilga laika atgriezās uz dzīvi Latvijā, lai palīdzētu  īstenot studiju programmas antropoloģijā Rīgas Stradiņa Universitātē un Latvijas Universitātē, kā arī piedalītos ESF pētniecības projektā par Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijām. Viņas akadēmisko interešu lokā ietilpst reģionālā un lauku attīstība, ekonomika, bizness un starpkultūru saskarsme. Arī darba pieredze Norvēģijā, mācot starpkultūru izpratni Alesundas augstskolā un strādājot Imigrantu padomē Bergenā, ļāvusi dziļāk izprast dažādas kultūras un to mijiedarbību. Aicināju antropoloģi uz sarunu, lai noskaidrotu, ko un kā šī Latvijā jaunā, bet citur pasaulē jau labi zināmā, zinātne pēta un kāds ir antropologa skatījums uz kultūru atšķirībām un imigrāciju Latvijas kontekstā.

Kas ir tas specifiskais antropologa skatījumā uz procesiem sabiedrībā? Ko par sabiedrību var pateikt antropologs, bet nevar, piemēram, vēsturnieks, sociologs, filozofs vai kulturologs?

Antropologs noteikti var paskatīties dziļāk... Protams, ka tas ir arī atkarīgs no jomas, kuru pētām, un var būt tā, ka sociologs, raugoties uz kādu konkrētu sabiedrību vai notikumu, izmantos līdzīgas teorijas un metodes kā antropologs. Mūsdienās starpdisciplinaritāte zinātnē ir ļoti vēlama un, skaidrs, ka mēs aizņemamies kaut ko no vienas zinātnes un kaut ko no otras. Bet kā zinātnes nozarei sociālantropoloģijai ir savs kodols: tā ir empīriska, salīdzinoša zinātne, kas pēta sociālos procesus, cilvēku saskarsmi un sociālo organizāciju, tās galvenā metode ir ilglaicīgs līdzdalīgais novērojums un tās pamatnolūks ir lokālās dzīves pētīšana. Antropoloģija ir vienīgā sabiedrības zinātne, kuras pamatuzdevums nav pētīt modernās sabiedrības, tā atspoguļo pasaules kultūru variācijas un teoretizē par kultūru un sabiedrību.

Salīdzinot ar jūsu minēto nozaru pārstāvjiem, antropologs noteikti fenomenus skatītu dziļāk un censtos izskaidrot līdzības un atšķirības. Tā vietā lai liktu priekšā statistikas datus, viņš censtos izskaidrot, kas aiz šiem datiem slēpjas. Tā vietā lai paļautos uz cilvēka stāstīto, mēs censtos izzināt praksi, jo antropoloģijā ir ierasts teiciens, ka tas, ko cilvēks saka un tas, ko cilvēks dara, ir divas dažādas lietas, un bieži tā arī ir. Socioloģija, piemēram, ir vairāk makro orientēta nekā antropoloģija. Atšķirība starp vēsturi un antropoloģiju šķiet neapšaubāma, jo antropoloģija koncentrējas uz tagadni, bet vēsture uz pagātni.  Jautājumiem, kuri nodarbina filozofu prātus, pievēršas arī antropologi, piemēram, vai pastāv universālas morāles normas. Bet, atšķirībā no filozofijas, antropoloģija ir empīriska zinātne. Lai iztirzātu jautājumu par cilvēktiesībām, mēs galvenokārt nediskutētu par jēdziena veidošanos un neargumentētu par un pret, bet gan censtos salīdzinoši izpētīt fenomenu un izskaidrot konkrētas prakses. Antropologs uzskatītu, ka salīdzinoša kultūru pētīšana labāk nekā filozofija palīdz izprast noteiktus filozofiskus jautājumus. Antropoloģiskajai domai ir savas iezīmes, bet tās nav tik unikālas, ka tām nebūtu pilnīgi nekas kopīgs ar citām zinātnēm, kas pēta cilvēku. 

Esošā pētniecības projekta ietvaros es pētu Latvijas laukus un,  pievēršoties saimniekošanas praksēm,  redzu, ka ļoti bieži cilvēks nemaz vārdos savu praksi nevar ietērpt. Piemēram, pirtnieka prakses es varu izprast tikai tad, ja esmu līdzās pirtniekam pirtī.

Vai izprašanas mērķis ir tīri zinātniska interese?

Nē, ne tikai zinātniska interese. Lai vispār varētu veidot kādas stratēģijas vai politiskus lēmumus attiecībā uz laukiem, tiem būtu  jābalstās konkrētos atklājumos vai konkrētos priekšstatos par to, kas tad īsti tajos laukos notiek. Un vai mēs šodien zinām, kā tieši lauku cilvēki dzīvo?  Man nav nācies saskarties ar pētījumiem, kuros tieši lauku cilvēks ir centrā. Šī projekta ietvaros mēs laukus cenšamies skatīt no apakšas, nevis no augšas – pētām, kā cilvēki domā, kāpēc viņi tā domā, kā veido savu dzīvi, kāda, teiksim, ir ES fondu ietekme uz Latvijas lauku attīstību.

Vai Norvēģijā šāda veida pētījumi tiek ņemti vērā, veidojot politikas? Latvijā saikne starp politiķiem un pētniekiem ir vāja.

Šis man ir pirmais  lielais projekts Latvijā, kura ietvaros man ir ambīcija ne tikai dot antropoloģisku pienesumu Latvijas lauku izpratnē, bet arī  izveidot konkrētus  priekšlikumus. Protams,  es ceru, ka kāds šos priekšlikumus ņems vērā. Ja arī politiķi neņems vērā, tad pētījums ļaus pašai sabiedrībai labāk izprast, kas tad īsti un kā laukos notiek. Ja runājam par Norvēģiju, tad tur lieli līdzekļi  tiek veltīti attīstības valstu pētniecībai. Norvēģija dod ārkārtīgi lielus līdzekļus attīstības valstīm un  parasti nepieciešamības attīstības valstīs tiek izprastas, balstoties uz konkrētiem pētījumiem, kuros sevišķi  antropologi tiek pieaicināti, lai izskaidrotu ekonomistiem, inženieriem un attīstības instruktoriem, kas īsti tai sabiedrībā ir vajadzīgs. Lai nav tā, ka viss attīstībai piešķirtais finansējums aiziet tikai elitei vai tiek izšķiests, neizprotot konkrētās mērķgrupas vajadzības. Tā kā, atbildot uz jautājumu, jāsaka – jā, protams, politiski lēmumi [Norvēģijā]balstās arī pētījumos, un pētījumi ļoti lielā mērā tiek finansēti no valsts, jo valsts arī  pasūta universitātēm un augstskolām veikt pētījumus, lai  labāk izprastu, ko un kā darīt vairākās jomās. Sadarbība starp valsts un pētniecības iestādēm ir diezgan cieša.

Kādas ir Jūsu pētnieciskās intereses šobrīd?

šobrīd manas pētnieciskās intereses ir saistītas ar projektu par Latvijas laukiem. Esmu pievērsusies ekonomikas antropoloģijai, mani interesē saimniekošanas prakses Latvijas laukos. Es skatos uz lauku iedzīvotāju saimniecisko darbību,  uz viņu ikdienas praksēm – kā viņi dzīvo, kā viņi izdzīvo, kā viņi pelna, kā viņi veido savas stratēģijas, ko viņi uzskata par labu dzīvi, kā tas viss saskan ar ES izstrādātiem modeļiem vai priekšstatiem par to, kā lauksaimniecībai būtu jānotiek, cik lielā mērā viņi atbilst kritērijiem, lai varētu pretendēt uz ES naudu. Tas ir pašreizējais projekts. Iepriekšējais pētniecības projekts bija Norvēģijas augstskolas finansēts - par skandināvu uzņēmējiem Baltijas valstīs. Mani galvenokārt interesē ekonomiskās prakses, vai tas būtu starptautiskā vai reģionālā kontekstā, tāpat arī attīstības problemātika. Strādājot Norvēģijā, es vienu laiku Bergenā vadīju Imigrantu padomes biroju un tur man bija ļoti daudz praktiskas saskarsmes ar imigrantu un bēgļu problēmām. Arī antropoloģija lielā mērā runā  par kultūru saskarsmi un par bēgļu un imigrantu problemātiku un integrācijas lietām.

Ja mēs pārgājām pie integrācijas lietām, varbūt mēs varam parunāt par situāciju, kāda ir Latvijā. Man šķiet, ka migrācijas un integrācijas politika šeit tiek veidota, balstoties uz bailēm, ka latviešu tauta varētu izmirt. Vai ir pamats baidīties, un vai mēs nebūtu ieguvēji, ja būtu vairāk atvērti pret citām kultūrām?

Nu tas, ka demogrāfiskie rādītāji ir diezgan biedējoši – to nevar noliegt. Es nezinu, vai piekristu tam, ka latvieši nevēlās viesstrādniekus vai imigrantus tādēļ, ka baidās, ka latvieši varētu izmirt. Es domāju tas drīzāk ir saistīts ar bailēm no nezināmā, ar aizspriedumiem pret to, kas ir nezināms, kas ir citāds un ar informētības trūkumu – ar neziņu par svešo, kas varētu ienākt. Mēs vienmēr esam dzīvojuši multikulturālā sabiedrībā: latviešu un krievu tauta ir dzīvojušas līdzās jau ilgu laiku, agrāk ir bijuši zviedru laiki.  Vai mēs kādreiz esam bijuši tikai latvieši vien savā valstī?  Arī Norvēģijā, kas ir ļoti atvērta un egalitāra sabiedrība, kas tiešām ļoti cenšas nodrošināt vienlīdzīgas iespējas visiem,  izteikti ir gan aizspriedumi, gan bailes no nezināmā. Bet uzņēmumos un pašvaldībās tiek rīkoti semināri par to, kā iekļaut citu etnisko grupu pārstāvjus savā kolektīvā, kā izmantot viņu unikālo kompetenci, universitātē var studēt integrācijas politiku un izpratni. Kultūru daudzveidības tēma tur ir publiskā diskursa sastāvdaļa. Latvijā par veiksmīgu integrācijas politiku būtu jādomā jo sevišķi, zinot, ka latviešu īpatsvars Latvijā ir daudz zemāks nekā, piemēram, norvēģu īpatsvars Norvēģijā.

Maldinoši ir tas, ka par kultūrām mēdz runāt kā par atšķirīgām, viendabīgām, izolētām, iekšēji saskanīgām vienībām. Tās jau nav kultūras, kas saskaras un komunicē, bet cilvēki!!! Padomājiet kaut vai, cik latvieši ir  cits no cita atšķirīgi. Iespējams, man ir vairāk kopīga ar divu bērnu māmiņu no Slovākijas, nekā ar savu latviešu kaimiņu, kurš strādā celtniecības darbos.

Jūs esat strādājusi arī ar patvēruma meklētājiem. Vai jums ir kāds komentārs, kāpēc viņi tik ļoti tiecās uz Eiropu? Iespējams, ka savā sabiedrībā viņi būtu paēduši un viņiem būtu arī noteikts statuss, bet Eiropā viņiem tiek atvēlēta zemākā vieta sabiedrībā. Šeit es domāju tos, kuri nebēg vajāšanas vai diskriminācijas dēļ, bet ierodas Eiropā citu iemeslu dēļ.

Te es vairāk varētu stāstīt no savas privātās pieredzes, strādājot ar šiem jautājumiem Norvēģijā. Pirmais, ko es varētu teikt, skatoties gan no paša bēgļa pozīcijas, gan no savas pieredzes darbā ar bēgļiem – ir ļoti skumji, ka tādi jautājumi tiek uzdoti. Jo tie cilvēki, kas brauc uz Eiropu, ja mēs runājam par bēgļiem, jau nebrauc apzināti uz Norvēģiju, viņi tur nonāk, viņi ir bēgļu gaitās, iespējams, jau vairākus gadus. Viņi brauc nevis tādēļ, lai iegūtu labāku dzīves līmeni vai lai meklētu laimes zemi, bet tādēļ, ka viņi ir spiesti. Ja viņi nebrauks, viņiem draud izrēķināšanās, spīdzināšana, nogalināšana. Es galvenokārt esmu strādājusi ar šāda veida imigrantiem - ar bēgļiem no karstākajiem punktiem. Tas ir briesmīgi – kamēr tie cilvēki tiek līdz kādai valstij, kas ir gatava viņus ņemt pretī, kamēr valstiskās institūcijas un birokrāti  izvērtē, vai viņiem tiešām ir pamats te patvērumu meklēt. Viņiem jāpierāda, cik veidos viņi ir spīdzināti. Ja viņiem nav saglabājušās rētas uz ķermeņa, tad viņiem varbūt neviens neticēs. Tās situācijas ir ļoti sāpīgas un Rietumeiropas pilsonim bieži vien neizprotamas. Viņi nevar un nespēj aptvert, kāda „bagāža” uz Norvēģiju ir līdzi bērnu zaldātiem no Somālijas, kuri  neprot apieties ar pildspalvu, bet ar revolveri prot. Šie Rietumu birokrāti nespēj izprast no Sjerraleones atbēgušu skolotāju, kuras vīrs un trīs dēli ir nošauti viņas acu priekšā tikai tādēļ, ka viņa nevēlējās likvidēt ciemata skolu un kurai ceturto mazgadīgo bērnu ieliek Norvēģijas bērnu namā, uzskatot, ka viņa māte psiholoģisko traumu dēļ viņu nevar pienācīgi audzināt.  Viņi nespēj aptvert, kādēļ turku vai pakistāņu tēvs nogalina pats savu meitu par to, ka viņa nav vēlējusies iziet pie sev izraudzītā vīra vai kādēļ kenijiešu māte slepus organizē savas meitas dzimumorgānu apgraizīšanu, zinot, ka šai procedūrai var būt arī letālas sekas. Neizprotot šīs līdz paņemtās „bagāžas”, jebkura integrācijas politika būs neveiksmīga. Te atkal var līdzēt antropologi, kuri Skandināvijā nereti palīdz izprast tās realitātes, kurās sakņojas bēgļu un imigrantu pieredzes un izpratnes.   Protams, ir arī cilvēki, kas nepamatoti cenšas sev piedēvēt patvēruma meklētāja statusu materiālu nolūku vadīti.  Un šo dažu gadījumu dēļ cieš ļoti liela bēgļu daļa.

Kā imigrantu integrācijas jautājumi tiek risināti Norvēģijā?

Norvēģijā integrācijas jautājumi ir politisko debašu krustpunktā, tur aktīva imigrācija sākās 70. gadu sākumā un jau 70 gadu vidū bija sākušās aktīvas sarunas par to, kā ierobežot imigrantu ieplūšanu, jo sabiedrībā radās daudz dažādu problēmu, to nevar noliegt. Par integrāciju politiķi daudz strīdas, bet tas ir fakts, ka viņiem šie imigranti bija vajadzīgi, bija nepieciešams darbaspēks, nereti amatos, kurus paši norvēģi vairs nevēlējās veikt. Un vai tie būtu imigranti vai bēgļi, kas ienāk Norvēģijā, tiek domāts par šo imigrantu integrēšanu norvēģu sabiedrībā. Pirmkārt, iebraucējam ir jāapgūst norvēģu valoda un Norvēģijas sabiedrības mācība, par ko, protams, nav jāmaksā. Tiek piedāvātas darba prakses vietas gan bēgļiem, gan imigrantiem, jo, neiesaistoties aktīvā darba dzīvē, šie cilvēki nevar integrēties vietējā sabiedrībā. Veiksmīga integrēšana valstij maksā naudu, bet tas ir arī pašas vietējās sabiedrības interesēs, jo neveiksmīga integrācija izmaksās vēl vairāk.  Piemēram, Norvēģijā ap 2001. gadu tika aprēķināts, ka 47%  ģimenēm, kurās aug ne-norvēģu izcelsmes bērni, bija vajadzīga sociālā palīdzība. Tas bija desmit reizes vairāk nekā saņem norvēģu  ģimenes ar bērniem.  Tātad, jo neveiksmīgāka integrācijas politika, jo dārgāk izmaksā imigranti – pieaug gan sociālo pabalstu slogs, gan nepieciešamība pēc tulku pakalpojumiem, gan neiecietība un  kriminalitāte. Bet Norvēģijas gadījumā gan jāteic, ka integrācijas politika ir visai priekšzīmīga, jo tiešām tiek domāts gan par vienādu tiesību nodrošināšanu visiem neatkarīgi no etniskās piederības, gan par tiesībām būt atšķirīgiem. Bet ne vienmēr pastāv vienprātība par to, ko nozīmē būt integrētam. Vai pietiek ar to, ka runājam valsts oficiālajā valodā, maksājam nodokļus šai valstij un ievērojam tās likumus, vai mums arī būtu jātērpjas šīs valsts tautastērpos, jāsvin viņu nacionālā diena un jājūsmo par viņu tradicionālajiem ēdieniem?

Norvēģijā imigrantiem ir jāapgūst arī norvēģu sabiedrības mācība, lai saprastu, kā šī sabiedrība funkcionē, bet neviens viņus nespiež kļūt par norvēģiem. Ir runa par cilvēku integrēšanu, lai viņi šajā sabiedrībā spētu funkcionēt, lai spētu atrast darbu, lai nekļūtu par ekonomisku slogu norvēģu sabiedrībai, bet tajā pašā laikā viņiem neliedz būt citādiem. Vai tu atbrauktu no Latvijas, Afganistānas vai Anglijas, taviem bērniem skolā tiek piedāvāta arī dzimtās valodas apmācība – tu mācies gan norvēģu valodu, gan savu dzimto valodu un tu arī vari lūgt, ja tu kaut ko nesaproti, piemēram, matemātikā, lai tev paskaidro dzimtajā valodā. Principā tev ir tiesības uz savas citādības saglabāšanu, un, atkal paraugoties antropoloģiski, mēs varam provocēt kultūras jēdzienu kā tādu, jo priekšstats, ka pastāv atšķirīgas savā starpā nesavienojamas kultūras, patiesībā ir vistīrākā konstrukcija. Nevar teikt, ka etniskajai piederībai atbilst kāda konkrēta kultūra, kas ir pilnīgi atšķirīga no citas etniskās grupas kultūras. Etniskums, kultūra un reliģiskā piederība  – tas viss tiek sajaukts kopā; cilvēks nediferencē starp šīm kategorijām un tādēļ iznāk tāds neskaidrs mudžeklis. Ar  kultūras atšķirībām bieži vien tiek manipulētas, tas ir politisks instruments, lai konkrētos veidos organizētu un kategorizētu sabiedrību.

Vai tad bieži tā arī nav, ka etniskā piederība ir saistīta ar noteiktu kultūru? Te prātā nāk piemērs ar turkiem Vācijā, kas ir etniski un kultūras ziņā noteikta grupai, kurai ir grūtības integrēties Vācijas sabiedrībā.

Labi – mēs varam iedomāties, ka ir vāciešu kultūra un ka ir turku kultūra. Tad jājautā, ko mēs vispār uzskatām par kultūru: iespējams, ka viņi klausās vienāda veida mūziku, ēd vienāda veida ēdienus. Turkiem, kas ir atbraukuši uz Vāciju, Vācijā ir piedzimuši bērni, viņi ir gājuši Vācijas skolās, viņi zina vācu valodu, viņiem ir līdzīgas ambīcijas kā vāciešu jauniešiem – viņu dzīvesveids būtiski neatšķiras no vācu jauniešu dzīvesveida. Ja runā par to turku paaudzi, kas Vācijā ir piedzimusi un uzaugusi, tad jājautā, kas tur ir tas atšķirīgais? Tai pašā laikā var uzdot 100 vāciešiem jautājumus par vērtībām un saņemt ļoti dažādas atbildes. Kultūru atšķirības grupas iekšienē var būt tikpat milzīgas kā grupu starpā. Ir atsevišķi atšķirīgi aspekti, piemēram,  reliģiskie uzskati vai priekšstats par to, kādai jābūt sievietes lomai ģimenē, bet tie nav piedēvējams etniskajai izcelsmei. Un  lai šis turks varētu Vācijā normāli funkcionēt, viņam nav jākļūst par vienu no vāciešiem, viņam vienkārši ir jāizprot tas konteksts, tas, kā Vācijas pilsonis dzīvo un domā. Vislabāk to, manuprāt, ir pateicis Klifords Gīrcs, viena no antropoloģijas spilgtākajām personībām. Viņš saka, ka izprast citu kultūru ir tas pats, kas izprast joku vai anekdoti. Mēs nevarēsim izprast anekdoti par zviedru un norvēģu savstarpējām atšķirībām, neko par šīm sabiedrībām nezinot. Kāpēc zviedri, piemēram, apsmej norvēģus  kā atpalikušus zemniekus, kas nekad nav redzējuši augstceltnes, bet norvēģi aprunā zviedrus kā arogantus un uzpūtīgus. Tādu anekdošu ir ļoti daudz un mēs nevarētu tās izprast, ja neko nezinātu par to kontekstu, kādā zviedru un norvēģu sabiedrības ir veidojušās. Taču, ja mēs šo  kontekstu zinām, mēs to anekdoti izpratīsim un varēsim tai sabiedrībā integrēties.

Jau pats jēdziens „multikulturāla sabiedrība” ir neprecīzs un visai neveiksmīgs, jo paredz pretējo, proti, „monokulturālu sabiedrību”. Ja tāda vienas kultūras sabiedrība pastāvētu, tad visiem šīs sabiedrības locekļiem būtu jābūt vienādam dzīvesveidam, vienādām vērtībām, vienādiem ēšanas paradumiem, vienādām rīcībām utt.- nosauciet, lūdzu, kurš variet, kaut vienu šādu sabiedrību!!! Priekšstati par etniskajām kultūrām tiek aktualizēti konkrētos politiskos kontekstos, ar tiem manipulē, veidojot gan imigrācijas, gan minoritāšu un majoritāšu politiku. Antropologu aprindās šo attieksmi pret citādajām kultūrām pat dēvē par rasismu bez rases.

Agrāk antropologi vairāk pētīja pirmatnējās sabiedrības, bet tagad ir vairāk pievērsušies mūsdienu fenomeniem. Kā var izpētīt sabiedrību, kurā pats atrodas iekšā? Vai tiek salīdzināts?

Jā, salīdzināšana ir bijusi diezgan būtisks antropoloģijas stūrakmens jau kopš antropoloģijas pirmsākumiem. Antropoloģijā par veiksmīgiem tiek uzskatīti tieši native antropologists, proti antropologi, kas labu laiku pabijuši ārpus savas sabiedrības un tad tajā atgriežas, lai pētītu. Piemēram, kā es – aizbraucu uz Norvēģiju, nodzīvoja tur 13 gadus no kuriem 11 gadus pavadīju gan studējot, gan praktizējot antropoloģiju un tad atbraucu atpakaļ uz Latviju. Tagad es Latvijas sabiedrību redzu ar pilnīgi citām acīm, jo no vienas puses es it kā esmu šajā sabiedrībā iekšā, it kā man ir tie kultūras kodi, bet no otras puses – es varu nostāties ārpus šīs sabiedrības un paraudzīties uz to no malas. Ja nav iespējas atkāpties no savā sabiedrībā notiekošā, tad mēs riskējam, ka daudzas lietas uzskatīsim par pašsaprotamām un nemaz tās neapšaubīsim un nemēģinām uzzināt kaut ko vairāk par tām. Bet arī tad, ja neesam ilgstoši bijuši ārpus savas sabiedrības, spējam ar trenētu aci saskatīt tajā unikālo, jo, studējot antropoloģiju, pietiekoši daudz un dziļi mācāmies par svešzemju sabiedrībām – ne tikai tādēļ, lai labāk tās izprastu, bet arī tādēļ, lai labāk izprastu paši sevi. To, kādi esam, varam labāk izprast, pretnostatot sevi citiem

Kas Jums „iekrita acīs”, kad pēc ilgāka laika atgriezāties Latvijā?

Norvēģijā nav tik bieži sastopamas Latvijai raksturīgās „instrumentālās draudzības”. Tur cilvēki draudzējas draudzības dēļ, te vairāk kāda iespējama ieguvuma dēļ. Tiesa gan iemantot īstu norvēģa draudzību nav gluži vienkārši.  Arī došana ir viena lieta, kas Norvēģijā nav sastopama. Ejot pēc kāda pakalpojuma Latvijā , mums šķiet, ka kaut kas ir jāaiznes, jāiedod par šo pakalpojumu. Norvēģijā nekas tāds nav - ejot pie ārsta vai uz skolu, vai pie nodokļu inspektora, vai uz imigrācijas biroju nevienam neienāk prātā kaut ko aiznest pakalpojuma sniedzējam. Norvēģijā tu pat neprasi, kādēļ cilvēki pret tevi tik labi izturas, kādēļ viņi tev palīdz, jo ir pašsaprotami, ka tas ietilpst valsts iestādes pienākumos – sniegt noteiktus pakalpojumus vislabākajā kvalitātē, nešķirojot cilvēkus pēc viņu statusa, amata, etniskās piederības vai naudas maka. Tur nav tādas birokrātijas kā Latvijā. Vēl tur valda ārkārtīga uzticība – kā tur cilvēki viens otram uzticas! Daudzi pat neslēdz durvis ciet, neslēdz mašīnas ciet, jo nav pamata uztraukties, ka kāds varētu šīs neaizslēgtās durvis nepamatoti atvērt – īpaši mazpilsētās un ciematos.  Tā ir viena no lielām atšķirībām starp Norvēģiju un Latviju – šeit tās uzticības nav. Cilvēki netic valdībai, netic viens otram, un tas arī izpaužas birokrātijā – tev vienmēr liek parakstīt simtiem papīru, visur zīmogi, kaut kādas izziņas, savukārt tur tā nav – cilvēki tev vairāk uzticas un līdz ar to tu jūti arī kaut kādu atbildību. Ja tev uzticas, tad rodas sajūta un atbildība, ka tu nedrīksti pievilt, nav tā vēlme, prasti sakot, kādu piečakarēt.

Bija viens konkrēts gadījums, par kuru mani latviešu draugi joprojām mīl smieties: kad Norvēģijā es pārcēlos  no  vienas dzīves vietas uz otru, man vajadzēja noīrēt mašīnu, lai es varētu visu savu iedzīvi pārvest 350 km pāri fjordiem uz citu vietu, kur es biju dabūjusi darbu.  Visu manu mēbeļu starpā bija arī saldētājs, kas bija pilns ar saldētām zivīm. Lai manām mēbelēm nekas nenotiktu, es to kravu apdrošināju.  Aizbraucot galā redzu, ka nekas manām mēbelēm nav noticis, bet, ieslēdzot saldētāju, konstatēju, ka tas vairs nedarbojas. Nu ko, es piezvanu uz to apdrošināšanas aģentūru un saku – viss normāli, vienīgi saldētājs saplīsis un tās zivis, kas bija iekšā, ir atkusušas un vairs nav pārtikā izmantojamas. Viņi saka – labi, aprēķināt, kādi Jums ir zaudējumi – cik maksā saldētājs, cik zivis. Man to zivju fileju tiešām bija daudz, jo savulaik pati biju strādājusi uz zvejas kuģa. Es aprēķināju, pateicu viņiem un viņi man vienkārši naudu pārskaitīja uz kontu. Un tad man te Latvijā saka – tu taču varēja pateikt, ka tev visas mēbeles saplīsušas, ka mašīna iegāzās grāvī, kāpēc tu tā nedarīji? Tur cilvēkam nekas tāds pat prātā neienāktu.  Ļoti daudzās jomās valda šī uzticība un tas tev arī liek būt labās domās par sevi, atbildīgi un godprātīgi izturēties pret šo uzticību un justies gandarītam par to.

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail:

Pieklājības noteikumi