Lēmums par pensionēšanās vecuma celšanu no 2016. gada pašreizējā krīzes situācijā finansiāli neatrisinās neko. Gluži pretēji – sasteigts lēmums radīs īpaši kaitīgas sekas Latvijas valstij, tās ekonomikai un tautai.

Pensionēšanās vecuma celšana izraisa ne tikai ekonomiskas, bet arī demogrāfiskas un sociāli politiskas sekas un tālejošas juridiskas sekas. Latvijas iedzīvotāji vēl vairāk zaudēs ticību Latvijas valstij un tās sociālās apdrošināšanas sistēmai. Šāds Ministru kabineta lēmums tikai papildu stimulēs darba spējīgu jauniešu emigrāciju no Latvijas.

Jau tagad Latvijā pensijas izmaksas periods ir par 1/3 īsāks nekā citās ES valstīs (no pensionēšanās brīža līdz personas nāvei). To saīsināt vēl vairāk ir amorāli. ES valstīs dzīves ilgums pieaug, līdz ar to jautājums par pensionēšanās vecuma celšanu ir loģisks. Turpretim Latvijā iedzīvotāju veselības stāvoklis ir kritisks un vidējais dzīves ilgums strauji samazināsies.

Ierosinājuma celt pensionēšanās vecumu no 62 uz 65 gadiem Latvijā jau 2016. gadā autori nav snieguši aprēķinus un pamatojumu, vai konkrētajā Latvijas sociāli ekonomiskajā situācijā šāds solis nav pārsteidzīgs (iespējami šāds solis ekonomikai nesīs tikai zaudējumus).

Ir vismaz seši jautājumi, uz kuriem nav sniegtas atbildes.

Pirmais. Kāds ir tautas veselības stāvoklis un kāda ir medicīniskās aprūpes pieejamība? Nav bijuši pētījumi, cik lielas Latvijā ir iedzīvotāju darba spējas 60 un 65 gadu vecumā. Nav noskaidrots, vai maz spēs veikt darba pienākumus konkrētās personas, kuras Latvijas valsts vēlas piespiest līdz 65 gadu vecumam strādāt pilnas slodzes algotu darbu.

Medicīnas iestāžu un apdrošināšanas firmu praksē Latvijā pēc 55 gadu vecuma personas tiek ieskaitītas paaugstināta riska grupā. Pēc 55 gadu vecuma tiek ierobežota dzīvības un veselības apdrošināšana. Ja 55 gadi ir bioloģiskā spēju robeža, ar to būtu jārēķinās.

Ja 55 gadi nav bioloģiskā spēju robeža, tad Ministru kabinetam tagad būtu jāierosina likums, kas aizliedz personu dalīšanu riska grupās pēc vecuma.

Otrais. Kāda būs nodarbinātības politika? Nav skaidrs, kādā veidā Latvijas valdība radīs papildu ap 100 000 darba vietu tieši pirmspensijas vecuma strādājošajiem, ja Latvijā ir masveida bezdarbs. Stimulēt jauniešu masveida emigrāciju nebūtu īstais risinājums.

Trešais. Vai mainīsies medicīniskās aprūpes pieejamība un medikamentu cenas? Katastrofāli pasliktinās tautas veselības stāvoklis. Liela daļa nomirs, nesasnieguši 65 gadu pensionēšanās vecumu. Citi nomirs drīz pēc aiziešanas pensijā. Tie ir prognozējami skaitļi, taču sabiedrība nez kāpēc netiek iepazīstināta ar šiem aprēķiniem. Pensionēšanās vecuma celšana Latvijas apstākļos ir nekas cits kā pensijas izmaksu perioda saīsināšana uz mirstības rēķina.

Ceturtais. Kāpēc nav aprēķināts iespaids uz demogrāfiju (dzimstību)? Daudzi gados jauni cilvēki ir izbraukuši uz ārzemēm darbā. Viņu šeit palikušos bērnus audzina vecmāmiņas un vectētiņi. Kas notiks, ja no bērnu audzināšanas atraus arī vecmāmiņas un vectētiņus – liekot šiem vecvecākiem būt algotā darbā līdz spēku izsīkumam? Kas notiks ģimenēs, ja bērnu audzināšanas vietā arī vecvecāki būs spiesti sēdēt bezdarbnieku rindās bez iztikas līdzekļiem?

Piektais. Sociāli-politiskā ietekme uz Latvijas sadalīšanos divkopienu valstī. Kaimiņvalstī Krievijā pensionēšanās vecums ir 55 gadi (sievietēm). Tas ir faktors, kas daudzus (arī latviešus) mudinās atteikties no Latvijas pilsonības un pieņemt Krievijas pilsonību. Kā tas ietekmēs Eiropas Savienību? Kā šādos apstākļos valdība paredz risināt integrāciju Latvijā?

Sestais. Kā panāks, lai sociālās apdrošināšanas shēmā piedalās visi iedzīvotāji? Kas ir tie, kuri izvairās no solidārās līdzdalības?

Pašlaik no Latvijas 2,3 miljoniem iedzīvotāju tikai 1,1 miljons ir sociālās apdrošināšanas shēmas dalībnieki (ieskaitot pensionārus). Kas ir pārējie 1,2 miljoni nemaksātāju? Saprotams, ka nepiedalās nepilngadīgie (ap 0,4 miljoni) un invalīdi un pielīdzinātās personas (ap 0,1 miljons). Paliek neskaidri ap 700 tūkstošiem pilngadīgu personu. Ko valsts prasīs no viņiem?

Vēršam Jūsu uzmanību uz to, ka pensionēšanās vecuma celšanu un sociālās apdrošināšanas nosacījumu maiņu Labklājības ministrija ir ierosinājusi, pat neskatot iespējamību iekasēt sociālās apdrošināšanas budžetos tās summas, kurām bija jābūt iemaksātām, bet kuras nav iemaksātas, un summas, kuras ir izmaksātas ar sociālo apdrošināšanu nesaistītiem mērķiem.

Lielas iemaksu summas ir parādā sociālajai apdrošināšanai ne tikai dažādi uzņēmēji, bet arī Latvijas valdība.

Pēc aplēsēm, sociālās apdrošināšanas uzkrājumā pašlaik vajadzēja būt pāri par trim miljardiem latu. Taču šādas naudas tur nav. (Nav iemaksāts ap 1,35 miljardiem latu no īpašumu privatizācijas; ir nelikumīgi veiktas ap 1 miljards latu izmaksas ar apdrošināšanu nesaistītiem mērķiem; un vēl nepilnu miljardu latu caur Valsts Kasi izmanto valdība kā aizņēmumu).

Labklājības ministrija prognozē, ka 2024. gadā sociālās apdrošināšanas budžetā būs 4 miljardu latu iztrūkums. Ja zinām, ka valsts pašlaik ir faktiski parādā sociālās apdrošināšanas budžetiem trīs miljardus latu, bet Civillikums paredz likumiskos 6% procentus gadā, tad 2024. gadā (14 gadu laikā) šī valsts parāda summa būs pieaugusi jau līdz 5,5 miljardiem latu.

Izrietoši – ir, mūsuprāt, nevis jāmaina sociālās apdrošināšanas nosacījumi, bet gan būtu jāskata risinājumi, kādā veidā un kādos termiņos valsts atmaksās pensiju budžetā savu daļu. Pirmais solis būtu – panākt caurspīdīgumu norēķinos, atdalīt sociālās apdrošināšanas budžetus no valsts pamatbudžeta, un skaidri parādīt – kas, kam, kur un cik ir parādā.

Steidzamākais valdības darbs būtu apturēt emigrāciju un aicināt jaunatni atgriezties Latvijā. Zaudējumi, ko rada emigrācija Latvijas valstij un tautai, ir milzīgi. Piemēram, izceļošanas dēļ sociālās apdrošināšanas budžeti vien zaudē iemaksas ap 470 miljoniem latu gadā.  

Atgādinām, ka Latvijas valsts joprojām nav ratificējusi 1996. gada Pārstrādāto Eiropas Sociālo hartu. Likumprojekts, kas 1. lasījumā pieņemts Saeimā, paredz neratificēt tiesības uz taisnīgu atlīdzību par darbu (4. pants), tiesības uz sociālo drošību (12. pants) un citas būtiskas sociālās tiesības. Tas nav pareizi. Latvijas valstij ir jādod saviem iedzīvotājiem līdzvērtīgas tiesības tām, kādas bauda citi eiropieši! Kamēr nav šīs tiesiskuma perspektīvas, nemaz nedrīkst veikt fiskālus eksperimentus sociālajā sfērā! Turklāt Eiropas Komisija ir paziņojusi, ka tā nav prasījusi un arī neprasīs Latvijai mainīt sociālās apdrošināšanas nosacījumus.

Ievērojot, ka ir pārāk daudz neskaidrību valdības projektā, lūdzam:

1)      veikt izpēti augstāk minētos jautājumos un informēt sabiedrību;

2)      pagarināt sabiedriskās apspriešanas termiņus.

Nedrīkstētu slēgt sabiedrisko apspriešanu par sociālās apdrošināšanas noteikumu izmaiņām (pensionēšanās vecuma celšanu) vien ar LBAS, LDDK un Pensionāru federācijas šaura loka uzklausīšanu, un izlikties neredzam Saeimas deputātu Sociālo un darba lietu komisiju, kurai sabiedriskās organizācijas ir izteikušas viedokļus un iebildes valdības pārstāvju klātbūtnē. Komisija turpina darbu arī vasarā. Piemēram, deputātu komisija ir ieplānojusi izbraukuma sēdi, lai izvērtētu Latvijas Sociālo reformu biedrības 2010. gada 17. maijā iesniegtos priekšlikumus.

Vēlamies (un ne tikai mēs vien), lai Ministru kabinets sagatavo un detalizēti izskaidro iedzīvotājiem, ko un kā ir plānots izmainīt, un ko iedzīvotāji iegūs no tā, un pēc tam organizē referendumu. Neredzam argumentu, kāpēc valdība nevarētu veikt šādu skaidrošanas darbu. Nepieciešams arī mainīt terminoloģiju, jo nepareizi ir sociālās apdrošināšanas speciālos budžetus debatēs jaukt kopā ar sociālo budžetu jeb valsts pamatbudžeta sociālajām programmām.

Satversmes 73. pants neliedz rīkot referendumu, jo sociālā apdrošināšana veidojas nevis no nodokļiem, bet gan no mērķa apdrošināšanas iemaksām – kam ir pavisam cita juridiskā daba. Sociālais nodoklis ir Latvijā atcelts un neeksistē jau kopš 1998. gada 1. janvāra.

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail:

Pieklājības noteikumi